Nein!* • IR.lv

Nein!*

3
PSRS vadonis Mihails Gorbačovs (pa kreisi) un Vācijas kanclers Helmūts Kols tikšanās laikā Bonnā 1989. gadā. Foto – Scanpix
Klauss Vīgrēfe, © Der Spiegel

Nupat publiskotie vairāk nekā 30 gadus vecie Vācijas Ārlietu ministrijas dokumenti atklāj patiesību par to, kā Vācija savulaik centās bremzēt Baltijas valstu un Ukrainas neatkarības centienus, priekšroku dodot draudzībai ar Kremli

Kad Leibnica mūsdienu vēstures institūts izdod kārtējo sējumu Vācijas Federatīvās Republikas ārpolitikas dokumenti, parasti tam uzmanību pievērš tikai eksperti. Tās ir biezas grāmatas, kas reti kad ir aizraujoša lasāmviela.

Taču šoreiz interese solās būt ievērojama. Jaunajā sējumā ar 1991. gada dokumentiem iekļautas piezīmes, protokoli un vēstules, kurās atrodamas arī iepriekš nezināmas detaļas par Padomju Savienības sabrukumu, Ukrainas neatkarību un NATO paplašināšanos uz austrumiem. Un jau tagad ir skaidrs, ka šie dokumenti vēl vairāk nokaitēs debates par to, kāda vairāku gadu garumā un līdz pat mūsdienām ir bijusi Vācijas politika attiecībā uz Krieviju.

Kritiķi atradīs gana daudz pierādījumu tam, ka vācieši ilgstoši izdabāja Maskavas interesēm. Taču atbalstu savai nostājai gūs arī pret Kremli iecietīgās politikas aizstāvji.

Baltieši uz «nepareiza ceļa»

Vācijas politisko kursu attiecībā uz Austrum-eiropu un Padomju Savienību, kas tika dēvēts par Ostpolitik, pagājušā gadsimta 90. gados noteica divi Vācijas pēckara vēstures milži: 16 gadus kanclera amatā nostrādājušais Helmūts Kols no centriski labējiem kristīgajiem demokrātiem (CDU) un ārlietu ministrs Hanss Dītrihs Genšers no brīvajiem demokrātiem (FDP). Pēc Vācijas atkalapvienošanās 1990. gadā abi bija savas politiskās karjeras virsotnē.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu