Saņem paziņojumu par svarīgākajām ziņām, līdzko tās ir publicētas tv3.lv! Pieteikties
Uz Latviju atbēgusi ukrainiete, kura 23 dienas slēpās pagrabos un tikpat ilgi pratināta filtrācijas nometnēs Krievijā
Cilvēku liecību skaits, kuri piedzīvojuši izvešanas, ievietošanu filtrācijas nometnēs un transportēšanu dziļāk Krievijas teritorijā, ik dienu kļūst daudzskaitlīgāks. Lai gan lielākā daļa no viņiem baidās publiski stāstīt par pieredzēto, “Nekā personīga” izdevās satikt Mariupoles iedzīvotāju, kura 23 dienas slēpusies pagrabos un 23 dienas pratināta Krievijā filtrācijas nometnēs. Šo piektdien viņai izdevās izkļūt no Krievijas un atbēgt uz Latviju.
Ukraiņi ziņo, ka Krievijas armija organizē filtrācijas nometnes. Tajās cilvēkus izšķiro un daļu deportē uz Krieviju. Ukrainas iestādes vēsta par gandrīz pusmiljonu cilvēku, kas piespiedu kārtā izvesti. Arī daudz bērnu. Krievija šonedēļ atklāja – izvests miljons. Bet visi braukuši labprātīgi. Un par filtrāciju nevarot būt ne runas.
23 dienas pagrabā un 23 dienas filtrācijas nometnēs. Tāda ir Oļenas pieredze. Līdz 24. februārim viņa dzīvoja un strādāja Mariupolē. Bija juriste lielā loģistikas kompānijā. Kā viņa saka – dzīvē nekā netrūka. Viena audzināja deviņgadīgo meitu.
“24. februārī, kad sākās bombardēšanas un vēl bija sakari ar ārpasauli, es rakstīju saviem draugiem Polijā, Francijā – rakstīju visiem, ka mēs neprasām sevi “atbrīvot”. Tā nav atbrīvošanas operācija. Nododiet visiem, kliedziet visur! Tas ir karš. Pret mums. Krievijas armija ir atnākusi mūs nogalināt. Tik vienkārši.”
Kad sākās uzbrukums Mariupolei, Oļena kopā ar mammu, vecmāmiņu un meitu slēpās dzīvoklī. Piecas dienas dzīvoja gaitenī, lai gadījumā, ja ēka bruktu, šaurā gaiteņa sienas varbūt palīdzētu izdzīvot. Aiznagloja logus ar dēļiem un piestūma tiem priekšā skapjus, lai pasargātos no sprādzienu šķembām un stiklu lauskām. Eksplozijas kļuva aizvien biežākas un spēcīgākas, blakus mājā trāpīja divas raķetes, un ģimene kopā ar vēl vairāk nekā 40 vietējiem paslēpās pagrabā. Tur nodzīvoja 23 dienas.
23 dienā sprādzienu troksnis pierima. Ielās parādījās pašpasludinātās Doneckas republikas armijnieki. Bija sākusies pilsētas attīrīšana. Kā noskaidrojās vēlāk – tas nozīmēja iedzīvotāju piespiedu izvešanu. Sākumā uz Donecku. Tad Krieviju.
“Mūsu uzvārdus pierakstīja. Teica, ka tas ir humanitārās palīdzības saņemšanai. Tieši krievi atnāca. Pēc tam pie mums pagrabā jau atnāca čečenu kaujinieki. Mums teica: “Savāciet visu. Jūs evakuēs. Notiks pilsētas attīrīšana. Iespējas izvēlēties nebija. Jūs varat sataisīties un iet. Pēc divām dienām jūs varēsit atgriezties pilsētā. Vairāki cilvēki, kuri bija kopā ar mums pagrabā, patiešām noticēja, ka varēs pēc divām dienām atgriezties un pat mantas līdz neņēma. Mēs skrējām pa ielām, mūs veda DTR virzienā. Gājām kājām. Nezinu… Tajā brīdī man pazuda laika sajūta. Pēc tam mūs izveda uz pierobežas ciematu, kas no Mariupoles ir aptuveni 15 kilometru attālumā. Nezinu. Neorientējos. No tā kontrolpunkta mūs savāca autobuss un tur aizveda. Mūs ievietoja skolā. Tā saucamajā filtrācijas nometnē. Mūs neizlaida, jo mums nebija atļauts vieniem pašiem staigāt. Tieši tā kā mūs pēc viņu teiktā atveda – “organizētajā evakuācijā”, tieši tā pat mums organizēti bija jāveic filtrācija un organizēti mūs bija janogādā izmitināšanas vietās Krievijas teritorijā.”
Vairākkārt kaujinieki pārbaudījuši Olenas telefonu. Pratināšanas notikušas pat vairākas reizes dienā.
“Vai jūs tiešām varat iebraukt Krievijā, vai jūs neesat bīstams, vai jums nav saistība ar nacistu un neonacistu formējumiem un tā tālāk. Kāpēc esmu pierakstījusies Ukrainas nacionālās gvardes mājaslapā, kāpēc “Facebook” sekoju prezidentam Zelenskim, kāpēc lasāt bataljona “AZOV” Telegram kanālu. Mums noņēma pirkstu nospiedumus, fotografēja. Morālais spiediens bija tik smags, jo, ja es būtu viena, tas būtu citādāk. Kad tev ir blakus meitiņa un tu saproti, ja es te sadusmošos, es varu bez vēsts pazust, kas būs ar viņu. Tāpēc sēdējām un klusējām.”
Tālāk ar vairākiem autobusiem visi ievesti uz Krievijas pierobežu, kur robežsargi sarīkojuši vēl vienu pratināšanu un pēc tam nogādāti pilsētas Taganroga sporta zālē. Dažas dienas vēlāk visi sadzīti dzelzceļa stacijā un karavīru stingrā pavadībā divarpus dienas vesti uz Tatarstānas republiku Kazaņu. Neviens no šī piespiedu ceļojuma nav atteicies.
“Pēc tā visa stresa, apšaudēm, pagrabiem, filtrācijas kaut vai izelpot un padomāt laiku nedeva. Un tu saproti, ka nav iespējas nebraukt kaut kur. Jo palikt Taganrogā? Nav ne mobilo sakaru, kontā nav naudas, nav skaidrās naudas, tāpēc bija pieņemts lēmums, ka brauksim. Neviens neatteicās. Jo cilvēki negaidīja, nebija gatavi tam, ka viņus izvedīs un vienkārši atstās,” stāsta Mariupoles iedzīvotāja.
Kazaņā atkal notikušas pratināšanas. Šoreiz jau Krievijas izmeklētāji centušies piespiest visus ukraiņus parakstīties zem it kā viņu sniegtām liecībām par to, ka Ukrainas teritorijā cietuši no vietējiem karavīriem.
“Mēs vienu reizi centāmies no šīs pratināšanas izvairīties – ka negribam. Bet nākamajā dienā mūs atkal pēc saraksta pārbaudīja, lai katram būtu atzīme, ka šī pratināšana notikusi un jūs esat atzīts kā cietušais, kurš bēg no ļaunajiem Ukrainas valdībā,” stāsta Mariupoles iedzīvotāja.
Olena ar Krievijā dzīvojošu attālu radinieku palīdzību saņēmusi naudu, izdevies no nometnes izkļūt un aizbraukt līdz Maskavai. Tad sazinājusies ar vairākiem brīvprātīgajiem Eiropā, kuri organizē Krievijā nokļuvušo ukraiņu atgriešanos. Viņi sagādājuši naudu transportam līdz Latvijas-Krievijas robežai. Un palaimējies, ka Grebņevas robežpunktā Krievijas robežsargi ļāvuši viņām kājām ienākt Latvijā. Tālāk kopā ar vēl vairākiem bēgļiem speciāli organizētā autobusā atvestas uz Rīgu.
Ukraiņiem izkļūt no Krievijas palīdz daudzi vietējie brīvprātīgie, kuru identitātes drošības apsvērumu dēļ tiek rūpīgi slēptas. Šīs glābšanas operācijas palīdz rīkot desmitiem nevalstisko organizāciju visā Eiropā. “Nekā personīga” sazinājās ar kādu skolotāju, kura dzīvo Londonā, bet patlaban visu savu laiku velta, lai palīdzētu ukraiņiem nodrošināt transportu, noīrēt apmešanās vietas.
“Kā tas notiek. Pie kāda no pagrabiem, kur slēpās cilvēki, piebrauca autobuss, un visus cilvēkus lūdza iekāpt autobusā. Tas varēja būt ukraiņu autobuss. Tādi izlauzās. Un veda Ukrainas teritorijā. Ar šiem bēgļiem viss skaidrs – viņiem ļoti paveicās. Viņi palika Ukrainā. Tie varēja būt Krievijas autobusi, kas veda Doneckas virzienā un tā tālāk. Šajos autobusos cilvēki uzzināja, ka tie ir Krievijas autobusi tikai “post factum”. No vienas puses, nebija tā, ka sasietu rokas un ar spēku sēdinātu autobusā. Mums vismaz neviens to nav stāstījis. No otras puses – teikt, ka cilvēki brauca brīvprātīgi, viņiem paziņoja, ka jūs braucat uz Krieviju un, lūdzu, sēdieties labprātīgi autobusā – tas arī nenotika.”
Brīvprātīgie ukraiņu bēgļu koordinatori “Nekā personīga” apstiprina, ka tuvākajā laikā sagaidāms būtisks ukraiņu bēgļu pieplūdums Igaunijas un Latvijas pierobežā. Tāpēc Baltijas valstu atbildīgajiem dienestiem jāgatavojas palīdzēt organizēt bēgļu transportu. Sagādāt īslaicīgās uzturēšanās vietas robežas teritorijā. Kā saka Ukrainā bāzētās cilvēktiesību organizācijas pārstāve, viņi turpina vākt pierādījumus un liecības par ukraiņu piedzīvotajām deportācijām un filtrācijas nometnēm.
“Tā bija Nahodka. Paši galējie Krievijas Federācijas austrumi līdzās Sibīrijai. Mums ir zināms desmitiem vietu, kur cilvēki ar vilcienu pārvietoti no Taganrogas. Un šajās vietās tie ir bērnudārzi vai viesnīcas, kur cilvēki vienkārši paliek. Un tas ir viss.
Mēs tieši nezinām, kas notiek ar cilvēkiem, kuri neiziet filtrāciju. Jo mēs zinām par desmitiem cilvēku, kuri to nav izgājuši, jo viņiem bijuši “nepareizie” tetovējumi uz pleciem vai kur citur. Un pašā marta sākumā saņēmām informāciju, ka šādi cilvēki izskaitļoti un izvietoti apdzīvotā vietā Jeļenovka. Iepriekš tas bija īslaicīgās aizturēšanas centrs. Bet šī informācija tālāk netika apstiprināta un mēs vairs nezinām, kur šie cilvēki atrodas. Un mēs baidāmies, ka viņi ir vienkārši nogalināti netālu no filtrācijas nometnes.”
Pirms pusotra mēneša 15. martā Latvijas Valsts drošības dienests uzsāka kriminālprocesu par Krievijas bruņoto spēku īstenotajiem kara noziegumiem, noziegumiem pret mieru un noziegumiem pret cilvēci Ukrainā. Izveidota vairāk nekā 20 izmeklēju grupa, kur darbojas drošības dienests, Valsts policija, robežsardze. Un procesu uzrauga viena prokurore.
Policija un robežsardze par izmeklēšanas sekmēm mums stāstīt atteicās. Ir pagājušas jau 48 dienas un mums zināms, ka procesa ietvaros nopratināti tikai 10 ukraiņi, kuri ieradušies Latvijā.
‘”Nekā personīga”: “Tas, ka diezgan ilgā laika posmā 10 nopratināti, tas par ko liecina? Vai tas, ir maz vai daudz?”
Evita Šiba, prokurore: “Nu, es domāju, ka tas ir diezgan normāls skaitlis, jo tāpēc, ka sākotnēji mums jau arī šī pieredze nav tik liela šāda veida noziegumu izmeklēšanā. No sākuma bija jāapzina, jāsaprot, kādus jautājums mums viņiem uzdot. Jo izmeklētājs arī ir cilvēks, kuram jādod šīs vadlīnijas, kādā veidā viņiem strādāt ar šo liecinieku.”
“Līdz šim kopumā ir uzklausīti 26 kara bēgļi. 16 kara bēgļi ir aptaujāti, noskaidrojot, ka tie nav bijuši tieši aculiecinieki Krievijas bruņoto spēku noziegumiem. Savukārt 10 personas, kas bijušas noziegumu aculiecinieki, tikušas padziļināti nopratinātas.”
Drošības dienests un kriminālprocesu uzraugošā prokurore skaidro, ka ukraiņiem bēgļu centrā tiekot izdalīti bukleti ar mudinājumiem sniegt savas liecības. Bet prokurore piekrīt, ka izmeklētāji varētu būt aktīvāki.
“Nekā personīga” noskaidroja, ka policija un robežsardze nav koordinējusi savu darbu ar nevalstiskajām organizācijām, lai ar viņu palīdzību uzrunātu Latvijā dzīvojošos ukraiņus. Lai koordinēti organizētu šo noziegumu faktu vākšanu, ir izveidota starptautiska izmeklētāju grupa, ko koordinē Lietuva. Latvija tai joprojām nav pievienojusies.
“Patlaban tas mūsu izmeklēšanas galvenais uzdevums ir apkopot to, ko mēs varam apkopot. Mēs kaut kādā veidā centīsimies to strukturēt. Sakārtot. Tad mēs zināsim konkrēti, par kādiem faktiem mūsu kriminālprocess satur liecības. Un, protams, te ir svarīga šī koordinācija starp citām valstīm. Jau patlaban ir izveidota apvienotā izmeklēšanas grupa. Starp Lietuvu, Ukrainu un Poliju. Trīs valstis pirmās apvienojušās un jau kopīgi izmeklē šo kriminālprocesu, arī Latvija marta beigās izteica savu vēlmi pievienoties šai izmeklēšanas grupai kopā vēl ar citām trīs valstīm.”
- “Nekā personīga”: “Sanāk tā, ka mēs veselu mēnesi vēl neesam tajā grupā, ja.”
- Evita Šiba, prokurore: “Mēs neesam tajā grupā.”
- “Nekā personīga”: “Kāpēc tā?”
- Evita Šiba, prokurore: “Nu, kāpēc tā… Labs jautājums, kāpēc tā. Tāpēc, ka mēs uzsākām nedaudz vēlāk šo kriminālprocesu nekā citas valstis. Nu, vajadzētu, varbūt aktīvāk rīkoties varbūt arī vajadzētu presē, nu vai nu presē, bet nu medijos kaut kādā veidā publiskot, jo šajos bēgļu centros šo informāciju izsniedz. Un tur speciālas skrejlapas, ko viņiem iedot un kur viņi var vērsties. Bet varbūt tiešām cilvēks arī domā, ka tas, ko viņš varbūt zina, ir nesvarīgi vai vai ka to visu var redzēt televīzijā vai internetā. Bet diemžēl tieši tā, televīzijā un internetā, nu ne vienmēr tas redzētais mums var derēt kā pierādījumus. Un līdz ar to tieši šīs cilvēku liecības un viņu pašu fiksētais ir daudzkārt būtiskākas nekā tas, ko mēs redzam, teiksim, internetā.”
“Pirms vairākām dienām mana meitiņa tīrīja zobus un viesnīcā aizcirtās durvis. Kāds aizcirta durvis. Viņa tā ieķērās manā rokā… Vienkārši tīrīja zobus, aizcirtās durvis un ieķērās manā rokā ar neticamu spēku. “Mammu, kas tas bija?” Kad lidoja helikopteri… Mēs bijām Krievijā Kazaņā un tur bieži lidoja helikopteri. “Mamma…”. Viņa pieķeras pie rokas un saka: “Mammu, tā nav lidmašīna?” “Nē, zaķēn, tas ir helikopters. Te blakus ir lidlauks.””
Oļena turpina: “Kad mēs izgājām pastaigāties pa Kazaņu, vienkārši pa parku gājām ar viņu. Teicu: “Zaķēn, laiks ir labs, iesim-pastaigāsimies.” Nevar visu laiku sēdēt numuriņā. Jāsaņem sevi rokās un kaut vai ar bērnu pastaigāties pa laukumiņu. Un es saprotu – spīd saule, un citi bērni braukājas ar skrejriteņiem, skrituļslidām. Manam bērnam nekas no tā vairs nav. Viņai mājās bija viss. Ritenis, skrejritenis, skrituļslidas. Viņai bija viss. Tik aktīva… tagad viņai ir tikai divas džinsas, divi džemperi. Viss, kas viņai palicis. Un divi viņas mīļākie blociņi.”
Oļena atzīst, ka nezina, kā sākt visu dzīvi no jauna. “Piedodiet. Es neprasīju man visu šo atņemt. Neprasīju mani “atbrīvot” no šī visa. Ja es būtu gribējusi dzīvot Krievijā, es būtu tur aizbraukusi. Viss, piedodiet,” viņa apliecina.
Visu interviju, kādas kara šausmas pieredzējusi Mariupoles iedzīvotāja Oļena ar meitu un mammu, pēc raidījuma varēsit redzēt “Nekā personīga” “Facebook” profilā. Sestdien viņas devās tālāk pie draugiem Polijā un plāno pēc tam atgriezties Ukrainā, kur joprojām dzīvo viņas māsa.
Pilnā intervija ar Oļenu šeit: Pilnā intervija ar Mariupoles iedzīvotāju par Krievijas filtrācijas nometnē pieredzēto
Bet, lai arī mūsu izmeklētājiem darbs, uzrunājot Latvijā patvērušos ukraiņus, nav izdevies pārāk aktīvs, “Nekā personīga” aicina visus, kuri uzņēmuši savās mājās cilvēkus no Ukrainas, arī nevalstiskās organizācijas un brīvprātīgos palīgus – censties pārliecināt viņus, ka pieredzētās šausmas ir nepieciešams dokumentēt, foto un video liecības saglabāt. Un jāpalīdz šo informāciju nodot Latvijas izmeklētājiem. Lai tad, kad kara noziedznietu Putinu un citas slepkavas tiesās, pierādījumu skaits būtu pārliecinošs.
Krievijas bruņoto spēku īstenoto noziegumu aculiecinieki aicināti pieteikties VDD, rakstot uz: [email protected] vai zvanot uz diennakts tālruni 67208964 un norādot savu kontaktinformāciju. Tāpat liecības sniegšanai var pieteikties, vēršoties robežsardzē vai bēgļu atbalsta centros.
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
