Civiliedzīvotāju masu deportācijas no Baltijas valstīm sākās vien gadu pēc Padomju Savienības pirmās okupācijas. Izsūtīšanas akciju aktīvi sāka gatavot jau 1941. gada maijā, kad PSRS Valsts drošības komisārs Vsevolods Merkulovs un iekšlietu tautas komisārs Lavrentijs Berija sagatavoja ziņojumu par deportācijas nepieciešamību Latvijā, Lietuvā un Igaunijā to “attīrīšanai no pretpadomju, kriminālajiem un sociāli bīstamajiem elementiem”. 1941. gada jūnija deportācijas bija viena no plašākajām staļiniskā režīma veiktajām iedzīvotāju piespiedu pārvietošanas akcijām gan deportēto skaita, gan aptvertās teritorijas ziņā.
Naktī uz 14. jūniju no Latvijas tika deportēti 15 443 cilvēki. 15% no visiem izsūtītajiem bija bērni vecumā līdz 10 gadiem. Deportēto vidū bija ne vien latvieši, bet arī ebreji, krievi, vācieši, poļi. Vairāk nekā seši tūkstoši izsūtīto nomira.
Šodien visā Latvijā notiek komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienas pasākumi.
Valsts prezidents: Tas viss ir necilvēcīgi, nelikumīgi un noziedzīgi
Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā, tiekoties ar politiski represētajiem un skolēnu darbu konkursa “Sibīrijas bērni” dalībniekiem, iedzīvotājus šodien uzrunāja Valsts prezidents Egils Levits.
Levits uzrunā norādīja, ka ik gadu 14. jūnijā "mēs atceramies un atgādinām par cilvēkiem – tādiem pašiem kā mēs šodien, kurus varmācīgi aizrāva prom no mājām, aizveda nebrīvē un nebūtībā, neatgriezeniski sadragājot viņu dzīves un likteņus".
"Šo stāstu nekad nevarētu izstāstīt bez jums – dzīvās atmiņas nesējiem – cilvēkiem, kuri pēc izsūtījumā un ieslodzījumā pavadītiem gadiem atgriezās Latvijā, kļūstot par komunistiskās ideoloģijas saindētā laikmeta un nežēlīgo nodarījumu liecinātājiem un apsūdzētājiem. Jūsu balss un vēstījums vēl lielākā mērā aktualizējies šodien, pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā. Krievija aplaupa un nogalina Ukrainas civiliedzīvotājus, simtiem tūkstošiem ukraiņu deportē tālu prom no dzimtenes. Deportācijas notiek arī šodien.
Tas viss ir necilvēcīgi, nelikumīgi un noziedzīgi.
Ukrainā notiekošais mūsos ir uzplēsis vēstures rētas. Šodienas paaudzēm tas devis skaidrāku priekšstatu par to, kā 40. gados tika īstenota Latvijas okupācija un reokupācija, kā terora un beztiesiskuma apstākļos tika varmācīgi pārveidota Latvijas sabiedrība," atzīmēja Valsts prezidents.
Šogad 14. jūnija piemiņas pasākumos karš Ukrainā tiek pieminēts ne vien prezidenta uzrunā, bet arī daudzu citu represēto un valsts amatpersonu vēstījumos.
Piemēram, Latvijas Okupācijas muzeja biedrības valdes priekšsēdētāja Dzintra Bungs norādīja: “Mēs šeit esam un mūsu pienākums ir atcerēties un likt arī mūsu bērniem un mazbērniem atcerēties un mācīties no tās skaudrās vēstures, lai tas nekad neatkārtotos. Un neaizmirsīsim, stāvēsim par Ukrainu, kas cīnās mūsu pusē.”
Piemin visā Latvijā
Komunistiskā genocīda upuriem veltīti pasākumi šodien norisinās gan Rīgā, gan citviet Latvijā.
Piemēram, piemiņas brīži un pasākumi šodien notiek Andreja Pumpura skvērā Daugavpilī pie piemiņas akmens "Nevainīgajiem sarkanā terora upuriem", ko ik gadu rīko Daugavpils Novadpētniecības un mākslas muzejs sadarbībā ar Daugavpils politiski represēto klubu, Vienības namu un Daugavpils pilsētas domi. Arī Liepājas Centrālkapos pie deportēto piemiņas akmens notiek svētbrīdis.
Tāpat arī Ventspils Tilta dārzā notiek komunistiskā genocīda upuru piemiņai veltīts atceres pasākums, kurā piedalās pārstāvji no Ventspils novada politiski represēto apvienības, Zemessardzes 46. kājnieku bataljona, Valsts robežsardzes, Ventspils pašvaldības. Jelgavā piemiņas pasākumā Svētbirzī ikviens aicināts, pieminot komunistiskā genocīda upurus, nolikt ziedus uz memoriālās sienas "Ciešanu ceļš" un pie piemiņas akmens.
Ziedu nolikšanas, svētbrīži un piemiņas koncerti notiek arī Ogres novadā, Valmierā, Balvos, Tukuma novadā, Bauskā, Kuldīgā, Saldū, Valkā. Savukārt Siguldā, pieminot deportāciju upurus, visas dienas garumā pie pieminekļa "Lielā Stēla" Pils ielā 13 tiks atskaņoti izsūtīto Siguldas iedzīvotāju vārdi.
Cilvēki šodien arī Rīgā devās pie Okupācijas muzeja un Brīvības pieminekļa, lai noliktu ziedus deportēto piemiņai.
Rīgā šodien arī ar gājienu tika pieminēti PSRS komunistiskā režīma represiju upuri. Gājienā piedalījās aptuveni pussimts cilvēku, tai skaitā atsevišķas valsts amatpersonas, piemēram, Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece (Nacionālā apvienība). Pirmo reizi šis piemiņas pasākums sākās ar pulcēšanos pie Padomju okupācijas upuru piemiņas memoriāla "Vēstures taktīla". Pēc tam cilvēki devās gājienā no Okupācijas muzeja līdz Brīvības piemineklim.
Piemēram, Viktors Medenis ir starp tiem, kas atgriezās. To 1941. gada 14. jūnija agro rītu viņš vēl šodien atceras. Lielā steigā nācies pamest mājas, bez brokastīm, bez sagatavošanās kam tādam.
“Man bija 15 gadu. Tagad man ir vairāk – 96. Kā saka – es esmu vēl izdzīvojis, bet tur daudzi tūkstoši aizgāja bojā. Tā interesanti... aiztaisi acis – un atmiņas paliek tik spilgtas. It kā tas būtu nesen noticis,” pastāstīja Mednis.
Arī Latvijā dzīvojošā ukrainiete Anna šodien devās gājienā. Karš viņas dzimtenē nav vēsture, bet notiek tagad.
“Es ļoti pārdzīvoju un slikti guļu. Nezinu, kad beigsies šis karš. Dažreiz man šķiet, ka es guļu un nevar būt, bet realitātē ir šausmas, šausmas. Es pati esmu dzimusi Rietumukrainā. Esmu dzimusi 1943. gada februārī,” sacīja ukrainiete.
Tikmēr Smiltenē uz svinīgo pasākumu bija ieradies neliels pulciņš represēto un viņu tuvinieki. Arī tur klātesošie pagājušā gadsimta 40. gadu notikumos saskatīja līdzību ar to, kas šodien notiek Ukrainā.
Smiltenes novada politiski represēto personu nodaļas “Trimdinieks” vadītājs Arvīds Kaupe sacīja: “Padomju vara jau zināja, ka tā ir okupācija, kaut arī visai pasaulei tā stāstīja, ka tā bija Latvijas valsts brīvprātīga iekļaušanās, bet tā jau tas nebija, jo vēlēšanas notika piespiedu kārtā un pēc tam tika sastādīta Maskavai pakļāvīga valdība.”
Represiju upuriem veltītajā piemiņas brīdī pie pieminekļa “Sašķeltā ģimene” Smiltenē izskanēja ne vien atgādinājums par 1941. gada notikumiem, bet arī aicinājums pievērst uzmanību ukraiņu masveida deportācijām pašlaik, par ko dzirdams kopš Krievijas iebrukuma šajā valstī.
Kaupe pauda: “Tas pats notiks ar ukraiņiem, jo viņi cīnās un nepadodas, arī tur ir tautas pretestība, un lai pakļautu, lai iebaidītu, vajag vienu daļu cilvēku aizsūtīt. Īpaši aizsūtīt tos aktīvākos un gudrākos.”
Piemiņas brīdim sekoja saviesīgs pasākums Smiltenes kultūras namā – ar dziedātāja Viktora Lapčenoka priekšnesumu. Kaut gan vienā no Lapčenoka izpildītajām dziesmām skanēja vārdi “viss nāk un aiziet tālumā”, aizmirst izsūtījumu nav iespējams un arī tā pa īstam saprast varot tikai tie, kas paši to piedzīvojuši, stāstīja Vilnis Zviedris. 13 gadu vecumā viņš tika izsūtīts uz Omskas apgabalu.
Politiski represētais Zviedris pastāstīja: “Ar vecākiem kopā. Vecāki man nomira tur 1950. gadā. Vasarā nomira tēvs. Ziemā, tieši pa Ziemassvētkiem, nomira mamma. Mēs palikām četri bērni Sibīrijā.”
Latvijā Zviedris ar brāli un māsām atgriezies tikai 1950. gadu beigās. Nu jau sen šķitis, ka šie notikumi pieder pagātnei, bet Ukrainā notiekošais parāda pretējo. “Vissliktākais, kas ir krievam, tas ir, ka netiesā, bet paņem. Šodien mēs runājamies ar jums, un rīt vairs nav. Un neviens nemeklē, un neko vairs nezin. Tikai pēc tam uzzina, ka ir notiesāts, tā kā tiesa notiek tur, uz vietas. Tā arī bija mums – vecākiem bija jāparakstās, ka mēs izbraucam brīvprātīgi uz visu mūžu.”
