Visas cerības uz Nāvi • IR.lv

Visas cerības uz Nāvi

Izrādes pēcapokaliptiskajā ainavā parādās bijušas dzīvības pārpalikas, kas turpina būt un kustēties, sazināties diezin kādās valodu driskās un organizēties viņām vien zināmā mērķtiecībā. Ansītis — Rolands Beķeris, Grietiņa — Madara Viļčuka. Foto — Justīne Grinberga
Edīte Tišheizere, žurnāla Ir teātra kritiķe

Elmāra Seņkova Grimmi Liepājas teātrī ir skumjākā joku luga un smieklīgākais bēdu stāsts

Žanri sen jau nojukuši, nav no dzīves saudzēti. Kādas traģēdijas, kādas komēdijas? Nomācošajā, nogurdinošajā bezizejā un apjukumā, kas valda pasaulē, Latvijā, citos un manī pašā, režisora Elmāra Seņkova iestudētie Grimmi ir zināms mierinājums: skaties un saproti, ka jumts nebrauc tev, jumts brauc pasaulei, tu vienkārši tajā sēdi iekšā. 

Skuju rožu vainadziņis

Seņkovs un viņa komanda — dramaturgs un režijas asistents Matīss Budovskis, scenogrāfs Reinis Suhanovs un viņa asistente Līga Zepa, komponists Edgars Mākens, gaismu mākslinieks Mārtiņš Feldmanis un aktieru ansamblis — kopā ir radījuši pasauli, kurā viss notiek pēc tam, kad šābrīža draudīgās priekšnojautas ir piepildījušās, cilvēku neiedomājamās cūcības novestas līdz loģiskam galam. Rīts vai simtgade pēc apokalipses.

Uzsprādzis ir pat mēness, ļerpatas vien karājas. Toties ainava ir cerīgi zaļa un krāsaina, tikai tas zaļums ir no egļu zariem segtām kapu kopiņām, bet krāsas — no mākslīgajām puķēm, kas izdīgušas skujām cauri. No visām pusēm, augšas un apakšas parādās neaprakstāmi cilvēkveidīgi pikuči, kādam kaut kas trūkst, citam ir par daudz. Bijušas dzīvības pārpalikas turpina būt un kustēties, un sazināties diezin kādās valodu driskās, un — kas ir smieklīgi un šausmīgi reizē — kaut kā organizēties viņiem vien zināmā mērķtiecībā. It kā pirmpasaulē atkal dzimtu mīti un pasakas, kuras pēc tam kādreiz vāks un cilvēciskos nākamie Grimmi. 

Šajā «mītradē», ko aktieru ansamblis apbrīnojamā akrobātiskā veiklībā un saskaņotībā veic, pēkšņi uzplaiksnās pa pazīstamam motīvam: kādi bērni tiek sūtīti mežā, Sniegbaltīte attopas pie dīvainiem ziņkārīgiem radījumiem, bet tiek iemidzināta ar saindētu ābolu. Izrādes pirmā daļa ir ievelkoša, jo — nesaprotama. It kā es atrastos kaut kur Čornobiļas mežu biežņā un raudzītos uz apkārt notiekošu, kādreizējai loģikai pilnīgi nepakļāvīgu mutantu dzīvi, no kuras fragmentiem pat nav vērts censties radīt skaidru stāstu. To var vienīgi vērot, palaikam ļaujoties homēriskiem smiekliem, vienlaikus apzinoties, ka smejies par šausmām.

Un tikai pašās cēliena beigās, kad aizmigusī Sniegbaltīte noguldīta uz vienas no kopiņām, kāda būtne, skuju un rožu vainadziņu galvā uzlikusi, iedziedas skaidrā latviešu valodā — sena bedību dziesma, ko dzied Agnese Jēkabsone, pārsteidz kā no gruvešiem izlīdis asns. Kā apskaidrība nāves priekšā.

(Ne)modināšana

Tiesa, ir viens, kas visu laiku klusām runā «cilvēku valodā», to visu komentēdams, palaikam pavirzīdams uzmanību noteiktā virzienā, reizēm vienkārši pamudinādams — «tagad dziedi». Tas ir Egona Dombrovska spēlētais Teicējs, mūsdienu vīrs, kā no ielas nācis. Noguris, kā mēs visi. Mierīgs un rezignēts. Jāatzīstas, ka, tikai īsu laiciņu pirms Agnese Jēkabsone dzied bedību dziesmu, pievēršu uzmanību, ka Teicējs par sevi runā sieviešu dzimtē, un atskārstu… Tā taču ir pati Nāve, kas nogurusi un zaudējusi spēkus vākt ražu, ko cilvēki tai sagādājuši.

Izrādes otrajā daļā pēcapokalipses eksistence ir kaut kā sakārtojusies, iezīmējas skaidri Grimmu sižeti, kuros arī ansamblis vairs nav monolīts, gandrīz anonīms veselums, bet sadalās atsevišķos tēlos. Ineses Kučinskas Pamāte īstajām meitām griež nost kāju pirkstus, ka šņakst vien, — lai derētu Pelnrušķītes kurpīte, Agneses Jēkabsones Ragana ne tikai vilina Ansīti nobarošanas mājiņā, bet uzrunā skatītājus skaidrā pidžininglišā, atgādinot, ka te jau viss ir tikai spēle. Paradoksālā kārtā saprotamie sižeti atslābina interesi, jo ļauj amizēties par līdzībām ar Eirovīzijas kaislībām, reklāmas trikiem vai citiem niekiem.

Aiz smiekliem slēptā nopietnība atgriežas, kad Edgara Ozoliņa Cits princis ar žilbinošu smaidu dodas modināt Kintijas Stūres dusošo Sniegbaltīti. Viens šarmēšanas piegājiens, otrs — nekā. Tikmēr Teicējs rāmā lietišķībā jau ritina aizmigušajai pāri līķautu, vaicādams sev un princim, kāpēc gan Sniegbaltītei būtu jāmostas. Jo ko gan viņa šeit ieraudzītu, atvērusi acis? Teicēja — Nāves — varā ir mainīt jebkuras pasakas sižetu. Turklāt Nāve taču piedāvā pašu dārgāko — mūžīgu mieru. Tad Teicējs tomēr noņem jau gandrīz pārsegto līķautu un parausta plecus: «Man nav vājš raksturs. Man vienkārši patīk laimīgas beigas.» Kad izskan dziesma un gandrīz jau norimst aplausi, priekškars veras vēlreiz, un nav nekādu kapiņu, uz skatuves grīdas guļ līksmi un skaisti jauni cilvēki. Laikam taču Nāve ir visu sakārtojusi.

Seņkovs un Co ir solījuši triloģiju. Šekspīrs bija par starpkaru epizožu uzdzīvi un tirānu, ko pat saule negribēja apspīdēt. Grimmi — par izvarotu, gandrīz jau iznīcinātu zemi un cerībām, ka Nāve visu sakārtos un tukšumā pamazām radīsies kaut kas jauns. Pirmo daļu vēstījums caur smiekliem bija biedējoši pravietisks. Ļoti gribētos, lai triloģijas trešā daļa būtu par jauno, kas radies un izrādījies dzīvotspējīgs. Kaut nu tikai realitāte nepieviltu.

oooo

Grimmi. Liepājas teātris. Izrādes tiks atkal spēlētas rudenī.

Pagaidām nav neviena komentāra

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu