Centrtiecē uz ļaunumu

Čulpanu Hamatovu noteikti ir jāredz JRT izrādē Post scriptum. Taču tā nesniedz atbildi ne uz vienu no eksistenciāli svarīgiem jautājumiem

Šo režisora Alvja Hermaņa un aktrises Čulpanas Hamatovas kopdarbu skatīties ir smagi, brīžiem neizturami, un arī nekādu katarsi — attīrīšanos caur ciešanām vai līdzpārdzīvojumu — izrāde nesagādā. Toties ļauj piedzīvot to, ko pat grūti formulēt, lai neiekristu kaut kādā patētikā vai ezotērikā. Kā nobrūk norobežojumi, ko prāts rūpīgi cēlis, lai būtu iespējams izdzīvot šajā karā, kas ir arī informācijas karš. Kā atveries pretim otram cilvēkam, kurš, sava virstalanta vadīts vai piespiests, kļuvis par mediju, ļaudams sev cauri plūst neaptveramam ļaunumam un tikpat neierobežotai gaismai. (Jo «labais» vai «labsirdība» būtībā nav antonīms «ļaunumam».)

Nevaru iedomāties, kādi aizsargmehānismi ļauj Čulpanai Hamatovai izturēt to, ko viņa spēlē, vēl jo vairāk — kā iespējams to darīt atkal un atkal. Jo tā nav arī grēksūdze, par ko varēja lasīt pirms pirmizrādes, vai grēku nožēla, kas pati par sevi ir vienreizējs akts. (Un labi, ka nav, jo, manuprāt, būtu vismaz neētiski vienam cilvēkam nožēlot vai izpirkt grēkus kāda ļoti liela kopuma vārdā. Ja viņš nav Kristus.) Varbūt jāmeklē atbilde pašā izrādes nosaukumā — Post scriptum jeb piebilde kaut kam iepriekš jau uzrakstītam. Un kas tādā gadījumā ir pats pamatteksts, ko šis P.S. komentē vai papildina? Tādu jautājumu pēc izrādes ir ļoti daudz.

Izrādes ārējais veidols ir ļoti nepretenciozs — askētiska, vidēji aritmētiska vienistabas dzīvokļa guļam-un-skatāmiesTV-un-ēdam telpa ar dīvānu, paklāju pie sienas, grāmatplauktiņu un televizoru uz ķeblīša. Tur mīt sieviete, kuras vārdam īsti nav nozīmes, viņa ir kā viduslaiku moralitē Jedermann (vai Jederfrau) — Ikviens/Ikviena. Un izrādes ārējais loks ir šīs Ikvienas stāsts par vientuļu ikdienu Maskavas piepilsētas skolā, mācot krievu literatūru un lasot skolēnu domrakstus. (Kāpēc viņa ir vientuļa, uzzināsim pēc tam.) Kāds no pusaudžiem izvēlējies rakstīt par Dostojevska romāna Velni reti publicēto nodaļu — Nikolaja Stavrogina atzīšanos desmitgadīgas meitenītes izvarošanā, kuras dēļ viņa pakārusies. No komentāriem par nodaļu skolotāja tiek līdz pašam Dostojevska tekstam un iemiesojas visos tā tēlos — pašā Stavroginā, garīdzniekā Tihonā, kuram viņš atklāj savu noziegumu, un arī meitenītē.

Šīs stāsts ir kā melns akacis, kuram vidū ir mūžīgs, neiznīcināms, absolūts ļaunums, un tas šausmina tieši tāpat kā vienkāršība, kādā Hamatova to atklāj. Ienirt ļaunumā ir tik vienkārši… Un tur, pašā ļaunuma centrā, izrādās, ka pretpols, lai kas arī būtu — gaisma, garīgums, līdzcietība, svētums —, ir pilnīgi bezspēcīgs apturēt tā izplešanos. Tihons spēj tikai aizsegt seju ar rokām un iespiesties kaktā, paredzēdams, ka sekos vēl lielāks noziegums, jo Stavrogins ir spējīgs atklāt savu grēkadarbu, taču ne nožēlot to.