Ilze Stīpniece-Izotova pēc 16 Īrijā nodzīvotiem gadiem kopā ar vīru Māri un dēlu Markusu atgriezusies Latvijā. Galvenokārt tāpēc, ka vairs nav varējusi izturēt dzīvi ar vienu kāju Latvijā, ar otru svešajā zemē un ārkārtīgi ilgojusies pēc latviešu valodas, tradīcijām un tuvajiem cilvēkiem
Mūsu saruna notiek nākamajā dienā pēc koncertuzveduma Dziesma dejo. Deja skan ģenerālmēģinājuma. Ilze kopā ar vīru Māri bijuši vieni no tūkstošiem dejotāju pulka. Viņa joprojām ir jūtu pārņemta, jo pagājušās nedēļas nogalē Mežaparkā notikušie koncerti uzrāvuši sen nebijušos patriotisma augstumos. «Pirms skanēja dziesma Saule. Pērkons. Daugava, izskanēja vārdi par latviešiem šeit un ārzemēs, par to, kas latvietim ir Latvija. Tas bija tik emocionāli, ka man bira asaras,» atzīstas Ilze.
Ilgus gadus dzīvodama Īrijā un atkal atgriezdamās Latvijā, Ilze sapratusi — viņas īstā piederība ir un vienmēr būs Latvijai.
Tikai uz pusgadu
Ilze nāk no robežpilsētas Valkas. Skolas laiks pavadīts tur, bet vēlme studēt jauno sievieti aizveda uz Jelgavu. Sākotnēji apguva pārtikas tehnoloģiju, bet tad saprata, ka ķīmija ne īpaši patīk, skaitļi tomēr vairāk, un pārgāja uz Ekonomikas fakultāti. Tā kā studenta dzīve no iztikas viedokļa nebija diez ko salda, Ilze izlēma doties pastrādāt uz Angliju. «Pašā Londonas centrā ļoti smalkā zivju restorānā par viesmīli, bet papildus piepelnījos, strādājot bārā Trafalgaras laukumā,» atklāj Ilze.
Iejusties Anglijā nav bijis grūti, galvenokārt pateicoties labajām angļu valodas zināšanām. «Mana angļu valodas skolotāja bija ļoti stingra, prasīga, turklāt šo priekšmetu apguvu padziļināti, tāpēc angļu valodu pārvaldīju ja ne perfekti, tad diezgan brīvi gan.»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.