Trieciens monarham • IR.lv

Trieciens monarham

1
Raimonds Graube. Foto – Kristīne Madjare
Māra Miķelsone

Kā ukraiņi ar rūpīgi plānotu un noslēpumā turētu pretuzbrukumu pāris dienās atguva teritoriju, ko krievi iekaroja četros piecos mēnešos, skaidro ģenerālis Raimonds Graube

Lēnā drupināšana. Tā ukraiņu taktiku karā, lai spējā prettriecienā okupantiem pagājušajā nedēļā atkarotu milzīgu teritoriju Harkivas apgabalā, sarunā pirmdien salīdzināja bijušais Latvijas Nacionālo bruņoto spēku komandieris ģenerālis Raimonds Graube. 

Ukraiņi šonedēļ turpina uzbrukumu. Līdz otrdienai Ukraina kopumā bija atkarojusi gandrīz sešus tūkstošus kvadrātkilometru. Panākumi ir gan frontes ziemeļu sektorā pie Harkivas, gan dienvidos Hersonas virzienā.

Vai Ukrainas straujais pretuzbrukums jums bija pārsteigums?
Jebkuri operacionāli panākumi ir pārsteigums, jo informatīvā kara sastāvdaļa ir neatklāt savus nodomus, vairāk teikt kaut ko sliktu par pretinieku. Taču ilgtermiņā pārsteigums tas nav, jo jau no augusta sākuma bija redzams, ka ukraiņi arvien vairāk sāk izmantot savas spējas un ar Rietumu atbalstu un palīdzību iegūtās precīzās ieroču sistēmas. Man tas atgādināja lēnu un pacietīgu drupināšanas politiku. Līdzībās var pieminēt mūsu [okupācijas] stabu, kuru nogāzām — tur arī traktorists drupināja, drupināja, un tad vienā brīdī tas gāzās. Šādā izpratnē gan ukraiņu pareizā plānošana, gan arī ieroču izmantošana ienaidnieka vājāko punktu drupināšanā deva rezultātu — vienā brīdī [Krievijas spēki] gruva. Pagājušās nedēļas nogalē bija redzams, kā sagruva viens frontes sektors, uz ko ukraiņi gāja lēnām un pacietīgi. 

Vai to var uzskatīt par maldināšanas taktiku — ukraiņi stāstīja, ka uzbruks pie Hersonas, bet patiesībā uzbrukums notika Harkivā?
Jā. Viens no būtiskajiem kara elementiem ir pretinieka maldināšana. Tā ir klasika. Ukraiņi šajā ziņā ir ļoti spēcīgi un labi strādā. Daļa no šīs operācijas bija maldināšana, jo mēs redzējām, cik daudz informācijas līdzekļos, sociālajos tīklos runāja par Hersonu. Protams, Krievija reaģēja — diezgan lieli [Krievijas] spēki tika pārsviesti dienvidu virzienā, jo tas tajā brīdī bija vājākais posms un varbūt arī joprojām tāds ir. To mēs redzēsim vēl pēc laika. Tā varēja būt daļa no maldināšanas operācijas, lai novērstu uzmanību no galvenā trieciena virziena — Ukrainas ziemeļiem. Ziemeļu, ziemeļaustrumu un austrumu sektors ir būtisks ar to, ka Putins pēc kārtējiem zaudējumiem, atkal pielāgojot kādus savus uzdevumus atkarībā no tā, cik daudz viņš ir zaudējis, atstāja to kā galveno uzbrukuma virzienu — Luhanskas un Doneckas republiku atbrīvošanu. Tas ir vienīgais un patiesais uzdevums visā šajā milzīgajā karā. Manuprāt, ukraiņi sit tieši pa šo uzdevumu, un tas ir liels trieciens. Ne jau tikai militārs. Tas ir liels trieciens ideoloģijai, tas ir trieciens pašam monarham, impērijas vadītājam, jo ukraiņi ar panākumiem uzbruka tieši tam virzienam, kuru viņš pasludinājis par galveno uzbrukuma mērķi. Tas nebija tikai militārs panākums, bet arī trieciens vadoņa autoritātei, Putina vājākajai vietai — pasludinātajam uzdevumam.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu