Šobrīd investīciju pasaulē ļoti populāri runāt par tādām aizraujošām lietām kā vienradži, pašbraucošie elektromobiļi, mākslīgais intelekts, savienojuma skaitļošana, padziļinātās tehnoloģijas un citiem jauninājumiem, kuru terminus pat pagrūti latviskot. Tomēr mēs bieži aizmirstam, ka infrastruktūra ir pamatu pamats jeb tēlaini izsakoties galvaskauss, kurā notiek visu šo moderno risinājumu attīstība.
Piemēram, pašbraucošs elektromobilis pa Latvijas bedrainajiem ceļiem diez vai varētu pabraukt. Infrastruktūrai diemžēl pievēršam nepietiekamu uzmanību un uztveram kā pašu par sevi saprotamu, tomēr lielā mērā tā ir attīstības ietekmētāja un virzītāja, tāpēc vēl jo vairāk nevaram atļauties to atstāt novārtā.
Pašlaik investīcijas infrastruktūrā ietekmē trīs galvenie aspekti, turpinājumā īsumā par katru no tiem.
ES fondiem jaunas prioritātes
Pirmkārt, ir mainītas Eiropas Savienības (ES) fondu prioritātes nākamajam plānošanas posmam (2021.–2027. gadam) — no tradicionāliem infrastruktūras projektiem uzsvars ir pārvirzīts uz viedāku un zaļāku Eiropu, kas veicina inovatīvas un viedas ekonomiskās pārmaiņas, digitalizāciju un klimatneitralitāti. Mūsu pašvaldības ir pieradušas pie Eiropas "grantu adatas", brīvas naudas, kad 85 % ir ES līdzekļi, bet 15 % ir pašu līdzfinansējums, un cer, ka atbilstoši šādam modelim varēs turpināt segt aktuālās vajadzības ceļu, skolu un bērnudārzu modernizācijai u. tml. Daudzas pašvaldības vēl tic, ka notiks brīnums un vecie laiki atgriezīsies, un līdzšinējo pieeju varēs turpināt, tomēr jāsaprot, ka pasaule virzās prom no tā saucamās "ķieģeļu un javas" pieejas un ES fondiem ir jauns virziens uz digitalizāciju, zaļo transformāciju, pētniecību un attīstību. Tas nozīmē, ka infrastruktūrai nauda no ES fondiem būs mazāk pieejama.
Covid-19 gan bremzēja, gan veicināja infrastruktūras projektu attīstību
Otrkārt, savu lomu spēlē arī Covid-19 pandēmija — no vienas puses, Covid-19 iesaldēja daudzu infrastruktūras projektu attīstību, bet, no otras puses, mainīja investīciju prioritātes. Spilgtāk iezīmējās jaunas vajadzības pēc jaunas infrastruktūras projektiem, īpaši sociālajā, veselības un izglītības jomā, bija vērojama fokusēšanās uz attālināto risinājumu attīstīšanu. Savukārt valdību centieni atbalstīt ekonomiku Covid-19 laikā radīja ievērojamu spiedienu uz valstu budžeta bilanci un samazināja publiskā finansējuma iespējas. Mēs visi bijām liecinieki bezprecedenta valdību izdevumiem pandēmijas laikā, kas veicinājusi budžeta deficīta un ārējā parāda pieaugumu.
Krievijas–Ukrainas kara sekas — ātrāka pāreja uz atjaunīgajiem resursiem
Treškārt, Krievijas agresija un uzsāktais karš Ukrainā paātrināja ES valstu plānus samazināt atkarību no Krievijas fosilā kurināmā un radīja pieprasījumu pēc atjaunīgo tehnoloģiju radītās elektroenerģijas. Reaģējot uz karu Ukrainā, Eiropas Parlamenta Rūpniecības komiteja šovasar pieņēma lēmumu palielināt atjaunīgās enerģijas ražošanu līdz 2030. gadam — no pašreizējiem 32 % līdz 45 %. Jaunais mērķis ir ievērojams pieaugums salīdzinājumā ar 40 % mērķi, ko Eiropas Komisija iesniedza tikai pirms gada kā daļu no tās klimata plāna "Fit for 55".
Tuvākajā desmitgadē ES plāno miljardiem vērtas investīcijas atjaunīgajā enerģijā — saules, vēja, siltumsūkņu, ūdeņraža —, ne tikai šo atjaunīgo resursu izmantošanā, bet arī attīstot šo tehnoloģiju ražošanu šeit pat Eiropā, radot jaunas darbavietas un atstājot šos ieguldījumus ES. Enerģētikas restartēšanas plāns "REPowerEU" paredz, ka no 2027. gada 31. decembra ar saules paneļiem jāaprīko visas ekspluatācijā jau nodotās publiskās un komerciālās ēkas ar platību virs 250 m2. Savukārt no 2029. gada 31. decembra ar saules paneļiem būs jāaprīko ikviena jaunuzceltā dzīvojamā māja.
Jaunā ģeopolitiskā situācija ir likusi uzplaukt vēl vienai iepriekš novārtā atstātai nozarei — aizsardzības sektoram. Es to saucu par jauno ESG. Militārās tehnoloģijas un infrastruktūra pēdējās desmitgadēs institucionāliem investoriem bija tabu, bet tagad tas mainās, un tā tiks aktīvi sekmēta. Krievijas agresija Ukrainā ir veicinājusi bēgļu straumi, par ko ir jādomā arī infrastruktūras kontekstā — attīstot jaunas skolas, bērnudārzus, sociālos namus, transportu u. tml.
Baltijas valstu budžeti diemžēl neizskatās tik labi
Esošajā ģeopolitiskajā un ekonomiskajā situācijā vajadzības un izdevumi pieaug, bet augstā inflācija, energokrīze, militāro tēriņu pieaugums, kā arī iepriekšējo gadu milzu tēriņi Covid-19 seku mazināšanai ir milzīgs spiediens uz valstu budžetiem. Salīdzinot ar 2020 gadu, Latvijas valdības vispārējais parāds 2021. gadā strauji pieauga. Novērojām aizņemšanās apjoma palielinājumu par 2 mljrd. eiro, sasniedzot 14,7 mljrd. eiro jeb 44,8 % no IKP, kas galvenokārt saistīts ar Covid-19 seku mazināšanai nepieciešamo finansējumu. Prognozes 2022. un 2023. gadam, ņemot vērā ekonomisko situāciju un energokrīzi pasaulē, nav iepriecinošas, un diez vai Latvijai izdosies samazināt budžeta deficītu — ārējais parāds turpinās augt, lai nosegtu visus tēriņus. Ja Covid-19 laikā valsts atbalsts vairāk tika tērēts uzņēmumu glābšanai, tad tagad būs nepieciešamas ievērojamas subsīdijas mājsaimniecībām siltuma rēķinu segšanai energoresursu straujā cenu kāpuma dēļ. Līdz ar to nauda infrastruktūras projektiem paliks mazāk un mazāk.
Kā Latvijā segsim visas vajadzības infrastruktūras saglabāšanai un attīstībai?
Latvijai vajadzību ir daudz. Mēs, BaltCap, esam veikuši ļoti detalizētu analīzi par galvenajām infrastruktūras vajadzībām Baltijā un Polijā līdz 2030. gadam. Ekonomikas ministrijas galvenā prioritāte būs Latvijas enerģētiskā neatkarība, pāreja no fosilā kurināmā uz atjaunīgajiem energoresursiem. Tāpat Satiksmes ministrijai ir daudz izaicinājumi transporta jomā — sākot no ceļu infrastruktūras uzlabošanas līdz autobusu un vilcienu parku modernizācijai. Mums ir viens no vecākajiem autobusu parkiem Eiropā, kurš būs jāmaina no dzinējiem, kas darbināmi ar dīzeļdegvielu, uz dzinējiem, kas darbināmi ar ūdeņradi vai citu atjaunīgo resursu. Līdzīga situācija arī ar dzelzceļa tīkla modernizāciju un elektrifikāciju.
Latvijai ir būtiski jāmaina pieeja energoefektivitātes uzlabošanai. Piemēram, Rīgā ir aptuveni 4500 padomju laika daudzdzīvokļu ēku, savukārt energoefektīvas no tām ir tikai 108. Šādā tempā energoefektivitāte tiks sasniegta 2058. gadā. Vai tas mūs apmierina? Diez vai.
Tas, kas ir pilnīgi skaidrs jau šobrīd, ka Latvijas infrastruktūras vajadzību apmierināšanai tikai ar valsts līdzekļiem neiztikt, ka būs nepieciešamas privātās investīcijas un daudz aktīvāka PPP projektu īstenošana, lai nepieļautu infrastruktūras sagrūšanu.
Centrālajai finanšu un līguma aģentūrai ir būtiska loma veiksmīgu PPP projektu īstenošanā, kas nodrošina PPP kompetences centra funkciju izpildi un uzraudzību. Beidzot arī Finanšu ministrija ir devusi rekomendācijas izmantot PPP kā budžeta veidošanas elementu. Pozitīvi ir vērtējama PPP kompetences stiprināšana Rīgas domē, izveidojot nodaļu, bet mums ir jāvirzās uz priekšu vēl ātrākiem soļiem. Latvijā ir radikāli jāmaina priekšstats par PPP projektu realizāciju, jānotiek filozofijas maiņai, kā arī jāvairo izpratne un kompetences kvalitatīvu PPP projektu īstenošanā.
Viena no galvenajām priekšrocībām, iesaistoties privātajam investoram, — projekta kvalitātes uzlabošana. Piemēram, izbūvējot ceļu, privātais investors aprēķinās izmaksas uz 20 gadiem un būs gatavs samaksāt vairāk, ja uzbūvētais ceļš saglabās kvalitāti arī pēc garantijas perioda beigām, nevis, kā esam Latvijā pieraduši, ka ceļi tiek būvēti tā, lai iztur garantijas laiku un pēc tam sāk veidoties bedres. Pasūtītājam būs skaidras projekta kopīgās izmaksas visa projekta dzīves laikā, kas ir būtiska atšķirība, salīdzinot ar dārgu un, iespējams, nekvalitatīvu būvdarbu iegādi šobrīd un absolūtu neskaidrību valstij vai pašvaldībai par to, cik šī objekta uzturēšana izmaksās nākotnē. Mums ir jāmācās no Polijas un Lietuvas, kur pašvaldības īsteno simtiem nelielu PPP projektu 5–15 milj. EUR apmērā, ko efektīvi un caurredzami pārvalda, īstenojot saprātīgos termiņos. Tiem nav vienmēr jābūt megamiljonu projektiem, kas objektīvu iemeslu dēļ jāīsteno gadiem.
BaltCap ir liela pieredze PPP projektu īstenošanā, kur mūsu Infrastruktūras fonda pašieguldījums mērojams vairāk nekā 100 milj. EUR apmērā. Mums ir investīciju projekti atjaunīgajā enerģijā — vēja un saules parkos, koģenerācijas stacijās, ielu apgaismojuma modernizācijā, skolās, bērnudārzos, sporta kompleksos, energoefektivitātes uzlabošanā u. tml. Pārsvarā visi šie projekti īstenoti Lietuvā un Polijā, bet gribētos redzēt, ka Latvijā vairāk sakustētos ledus PPP projektu jomā.
Tuvākajās desmitgadēs valsts un pašvaldības pašu spēkiem netiks galā ar investīciju apjomu infrastruktūrā. Privātais sektors viennozīmīgi spēlēs nozīmīgu lomu. Londonas Biznesa skolas dati rāda, ka investīcijām infrastruktūras projektos ir pretēja korelācija tirgus izraisītajai turbulencei, kas padara šo ieguldījumu izturīgu pret krīzēm, nodrošinot stabilu ilgtermiņa atdevi. Nozīmīgs pagrieziena punkts būtu, ja tiktu radīts mehānisms, lai vairāk pensiju fondu līdzekļi tiktu investēti mūsu pašu infrastruktūrā ar drošu ilgtermiņa atdevi. Kādēļ mums jāfinansē ar saviem pensiju uzkrājumiem citu valstu infrastruktūra? Pasaulē ir daudz piemēru, kur pensiju nauda veiksmīgi ieguldīta nacionāli svarīgos infrastruktūras projektos un nes labumu katram iedzīvotājam.