Valoda ir vara

Dzejas dienu un latviešu dzejas mēnesī ir īstais brīdis tikties ar rakstnieci un literārā žurnāla Domuzīme galveno redaktori Rudīti Kalpiņu, lai runātu par latviešu valodas un literatūras nozīmi šajā vēsturisko pārmaiņu laikā

Skarbās, dusmīgās meitenes — tā 20. gadsimta 80. gados tika dēvētas tolaik jaunās rakstnieces Gundega Repše, Andra Neiburga un Rudīte Kalpiņa. Viņas latviešu literatūrā ienesa pilnīgi jaunas vēsmas, tēmas un izteiksmes stilu. 

2018. gadā iznākušais Rudītes Kalpiņas dokumentālais romāns Sāļumā gan lika domāt, ka rakstnieces skarbums pārtapis maigumā. Viņas vectēvam, Ragaciema zvejniekam Otomāram Kalpiņam veltītais darbs caur paša vectēva pierakstītajām atmiņām uzbūra veselu zudušo pasauli — Rīgas līča piekrastes ciemu dzīvi tolaik, kad vīriem vēl bija laivas un viņi brauca jūrā. Lai gan jūras sāļums arī ir skarbs. Vienmēr un neizbēgami. Pie tā Rudīte joprojām turas kā sava iekšējā spēka avota, vasaras pavadot piekrastes ciemā.

Jau astoto gadu viņa veido literāro žurnālu Domuzīme, kur tiek publicēti gan latviešu autoru jaundarbi, gan tulkojumi un literatūras kritika. Tiek runāts par vēsturiskām, kultūrpolitiskām un filozofiskām tēmām. Sasaucoties ar Dzejas dienu tradīciju, nesen iedibināta jauna Domuzīmes Dzejas balva, kas tiek pasniegta tieši septembrī. 

Šogad tik daudz kā nekad žurnālā bija lasāmi ukraiņu autoru darbu tulkojumi. «Pašlaik notiekošais ukraiņus iznesis priekšplānā. Viņiem ir daudz ļoti talantīgu cilvēku.  

Ukraiņi ir apbrīnojami. Par viņu drosmi un apņēmību šodienas paaudzes droši vien runās ilgi. Viņu kopējā mentālā enerģija uzrunā ar savu spēku, tiešumu un domas vērienu. Pateicoties lieliskajiem tulkotājiem Mārim Salējam un Mārai Poļakovai, esam varējuši publicēt ukraiņu autoru darbu tulkojumus. Tas ir sava veida solidārs atbalsts Ukrainai,» stāsta Rudīte.  

Šobrīd viņa rediģē gaidāmo žurnālu un jau plāno nākamo. «Daudz strādāju. Ēst gatavoju ar piespiešanos. Taupu elektrību, līdz tumšajā koridorā paklūpu. Sēdošā darba dēļ salstu un visu laiku domāju, ka vajadzētu beidzot ieslēgt elektrisko sildītāju, bet nevaru saņemties. Kā mēs visi, vai ne?»

Kas toreiz, pirms astoņiem gadiem, kad dibinājāt Domuzīmi, lika domāt, ka šāds jauns literārs žurnāls ir vajadzīgs, ka tam ir sava vieta un lasītājs?
Pārliecība, ka līdzās tolaik vienīgajam drukātajam literārajam žurnālam Latvju Teksti nepieciešams vēl viens izdevums, ļoti stipra bija manam kādreizējam Avota kolēģim Vladim Spārem. Man savukārt bija skaidrība par žurnāla struktūru — ka līdzās literatūrai jābūt publicistikai un vēsturei. Ka vēsturnieku veikums jāatklāj plašākai sabiedrībai.  

Kultūras izdevumi jau sen nav pieprasītākā prece. Cik liela cīņa ir turpināt izdot šādu visai šauras nišas žurnālu?
Žurnāls nevarētu pastāvēt bez Valsts kultūrkapitāla fonda finansējuma. Latvijā kultūras mediji ilgstoši tikuši vārdzināti, daudz saprotamāka valsts kultūrpolitikas noteicējiem bijusi, piemēram, izpildītājmāksla. 

Taču arī starp kultūras medijiem literatūras mediji izrādījās ar visnabadzīgāko budžetu. Latviešiem nav pieņemts saukt konkrētus skaitļus, tomēr būšu tik nepieklājīga: dažus pirmos gadus par viena numura sagatavošanu kā galvenā redaktore saņēmu ap 370—400 eiro lielu vienreizēju honorāru. Toreizējā kultūras ministre Dace Melbārde teica, ka neko nevar darīt. Mediji viņu neinteresēja, nebija viņas stihija. Savukārt Nauris Puntulis viņam raidīto servi uztvēra, un rezultātā tapa kultūras mediju darba grupa, lai spriestu par finansēšanas veidiem. Ap pirmās mājsēdes laiku nonācām pie sakarīga rezultāta, kultūras mediju finansējums no valsts puses jūtami tika palielināts, un atbilstoši plānam tam jāturpina pieaugt, vismaz cenšoties pietuvoties Igaunijas līmenim. 

Taču pasaules ekonomikā atkal ir pārmaiņas, ietekmē ārējie faktori — dārgs papīrs, pieaug drukas un citas izmaksas, ir liela inflācija, kas šo tikai nupat sakārtoto situāciju no jauna destabilizē. Protams, šie procesi sāpīgi skar visu drukāto presi Latvijā. Taču tā ir tehniskā puse. 

Notikušas lielas izmaiņas lasītāju ieradumos un satura izvēlē. Cilvēki daudz vairāk nekā pirms 5—8 gadiem lasa viedierīcēs un datoros, un tā, protams, lielākoties nav literatūra. Cīniņā par cilvēka laiku un uzmanību literatūra zaudē citiem kultūras un izklaides žanriem. Tomēr interese par vēsturi, šķiet, ir noturīga un pat pieaug.

Esat iedibinājuši Domuzīmes Dzejas balvu, kuru jau otro gadu pasniedz septembrī, dzejas mēnesī.
Domuzīmes Dzejas balvu dibinājām 2021. gadā, un tās simbols ir adatainās asteres zieds, ko zīmējis mūsu žurnāla vāku autors Krišs Salmanis. Kāpēc astere? Latvijai raksturīga puķe, rudens un tātad Dzejas dienu vēstnese. Ir arī vismaz divi Ulža Bērziņa satriecoši dzejoļi par astrām, asterēm. Literāriem izdevumiem vispār piestāv literāras balvas, taču būtiskākais ir tas, ka varam izcelt kādu vērtīgu grāmatu un padarīt redzamāku talantīgu autoru. Visai spīvi apspriežot Domuzīmes Dzejas balvai iesniegtos krājumus, žūrijas vairākuma izvēle šogad nosliecās par labu Elīnas Bākules-Veiras spilgtas oriģinalitātes pilnajai dzejoļu grāmatai Tas ods meklē mani kopš 1981. gada. Šogad pirmo reizi izveidojām arī sešu labāko latviešu prozas darbu izlasi, to turpināsim.

Domuzīmē regulāri publicējat jaunāko literāro darbu recenzijas. Kutelīgs jautājums — vai Latvijā pastāv objektīva, kvalitatīva literatūras kritika? Profesors Gunārs Bībers intervijā žurnālam Ir savulaik teica, ka tā ir izzūdoša, jo rakstnieki un dzejnieki sākuši recenzēt viens otru: slavē cits citu, izvirza balvām pēc principa «draugs draugam draugs». Kādi ir jūsu vērojumi?
Atceros profesora Bībera toreiz sacīto. Pa rindkopām to pārsūtīju kolēģiem, tur jau bija arī citi trāpīgi formulējumi. Domuzīmē tomēr joprojām domājam, ka «drauga recenzija» nav gluži pareiza lietu kārtība. Cenšamies recenzijas pasūtīt profesionāļiem. Un tas kļūst aizvien sarežģītāk, jo literatūras kritika Latvijā tiešām strauji izzūd. Ne katrs izcils literatūrzinātnieks spēj rakstīt augstvērtīgas kritikas. Profesionāla vērtējuma vietā publiskajā vidē par grāmatām dominē iespaidi un viedokļi, kurus izsaka literatūras interesenti, entuziasti un tā tālāk. Guntis Berelis nupat klajā laistajā grāmatā …rakstīt… literatūras kritiku sauc par izmirstošu parādību. Arī izglītībā nav pārdomāti koptas pēctecības, tā ka cerēt uz jaunu, talantīgu literatūrkritiķu parādīšanos tiešām nav nekāda pamata. 

Pirms sarunas pieminējāt, ka lasītājus visvairāk interesē tieši jūsu apaļā galda diskusijas. Tēmas ir dažādas — valodas jautājumi, vēsture, filozofija. Kurus no apaļajiem galdiem atceraties kā spilgtākos?
Laikā, kad žurnāls tikko sāka iznākt, apaļā galda žanrs latviešu presē bija panīcis, to vajadzēja atjaunot. Cilājam tēmas, kas citiem izdevumiem nešķiet būtiskas vai par kurām neiedomājas, nenovērtē to svarīgumu. Tomēr izrādās, ka esam vienā pulsācijā ar pietiekami lielu latviešu sabiedrības daļu. Iespējams, tāpēc šīs sarunas gaida. Sākām ar Raiņa un Aspazijas ideju konvertējamību mūsdienās, tad par literatūras mācīšanu skolās, par nacionālajiem epiem, par vācbaltiešu devumu latviešu kultūrai. Runājām par sociālā taisnīguma un solidaritātes trūkumu Latvijā. Vairākas sarunas ir bijušas par padomju okupācijas, tajā skaitā VDK mantojumu un iespaidu uz šodienas sabiedrību. Jau 2017. gadā publicējām diskusiju par valsts valodas problemātiku un faktisko divvalodību dzīvē, bet tikai tagad cilvēki to pa īstam izprot. 

Kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā esam atsākuši runāt par latviešu valodas faktisko, nevis juridisko statusu. Par to, ka publiskajā sadzīvē valda nepārprotama divvalodība. Piemēram, daudzās darbavietās tiek prasītas krievu valodas zināšanas. Nesen tika pieņemts lēmums par pāriešanu uz izglītību tikai latviešu valodā. Vai tiešām bija jāsākas karam, lai mēs risinātu šos jautājumus?
Ļoti labi, ka sabiedrībai saistībā ar valsts valodu beidzot ir atvērušās acis un iestājusies lielākas apzinātības fāze. Tāpēc pilnībā atbalstu kampaņu Runā latviski, ko sociālajos tīklos īsteno dzejniece Liāna Langa. Tas ir  viena cilvēka milzu darbs, kas pelnījis pateicību. Laikposmi, kad latvieši savā valodā jutušies psiholoģiski stabili, vēsturiski līdz šim bijuši neilgi — iespējams, arī tādēļ izrādām tik lielu nenoturīgumu iepretim krievu valodai.

Tuvojas vēlēšanas. Bažījos, ka latviešu valodas jautājumi var tikt izmantoti partiju politisko mērķu sasniegšanai, jo kovida un vakcinācijas tēmas vairs neder balsu zvejošanai.
Valsts valodas politikas izveide un īstenošana ir ne tikai politisks mērķis, bet arī politiķu pienākums. Ilgstoši neizprasts, vāji un nemākulīgi, arī bailīgi pildīts. Starp citu, par latviešu valodas degradāciju izglītībā, par faktisko divvalodību liela Latvijas sabiedrības daļa izteikusi savu protestu vismaz 25 gadu garumā, brīdinājusi par sekām, kas nu nepārprotami ir iestājušās. Beidzot kāda daļa politiķu atzīst problēmu un piedāvā jelkādus risinājumus. Nav iemesla kādu turēt aizdomās. 
Taču daudz kas nokavēts. Pašreizējie četrdesmitgadnieki uzauguši divvalodīgā Latvijā un aizmirsuši, ka divvalodība izveidojusies padomju okupācijas dēļ, ka tā ir ilgas un pārprastas tolerances sekas. Jaunās paaudzes izpratne par latviešu valodu un tās nozīmi ir zema. 

Kā to labot?
Ir vairākas lietas, ko varētu darīt, nākamos 10 gadus pasludinot par latviešu valodas desmitgadi: skolās mainīt latviešu valodas un literatūras, arī vēstures mācīšanu — atpakaļ pie saprāta, pie konkrētiem priekšmetiem! Savukārt latviešu valodas skolotājiem maksāt dubultu vidējo algu. Latviešu valodai izglītībā jākļūst par prioritāti. Tas maksātu dārgi, bet to mēs maksātu sev un savai nākotnei. Vajag vērienīgu un neatlaidīgu latviešu valodas popularizēšanas programmu, kam jau nākamgad būtu nepieciešams vismaz miljons eiro. Mēs to varam? Jā, mēs to varam atļauties arī pašreizējos apstākļos. Protams, šo miljonu saprātīgi ieguldot un izlietojot, pēctecīgi turpinot. 

Sociālo tīklu kampaņa Runā latviski pamazām pārtapusi aicinājumā atkrieviskot, kas skaniski jau robežojas ar atkrievošanu. Vai nav aiziets par tālu? Ir daudz Latvijai lojālu, latviski runājošu krievu, kurus šie aicinājumi aizskar.
Starp atkrievošanu un atkrieviskošanu gan ir starpība. Nozīmīgs piedēklis maina būtību. Kāpēc daudz tīkamāk ir lietot angļu terminu «derusificēt»? Tāpēc, ka tas šķietami skan distancētāk, nav tik tiešs, taču «derusificēt» un «atkrieviskot» ir viens un tas pats. Runa ir par valsts valodas stiprināšanu un lietošanu Latvijā. Mēs vairs neslēpjamies aiz anglicismu muguras un vispār beidzot iztaisnojam muguras. 

Kā šajā valodas jautājumu kontekstā vērtējat vīzu izsniegšanas pārtraukšanu Krievijas pilsoņiem? Daļa Eiropas Savienības valstu neizprot šo Baltijas un Polijas kraso nostāju.
Latvija kā rietumnieciska «mazā Krievija» jau ilgstoši ir pievilkusi bagātus un turīgus krievus, tas nav nekas jauns. Mainījusies — beidzot un par laimi — ir attieksme pret šo parādību. Te atkal atgriežamies pie valodas, jo valoda iezīmē teritoriju. Un valoda ir vara. Kāda vara tad īsti pastāv Latvijas Republikā? Kādā valodā tā runā? Šis ir augļu ievākšanas laiks, mēs piedzīvojam līdzšinējo politisko lēmumu radītās sekas visās jomās, veselības aprūpi un izglītību ieskaitot. 

Globalizācijas viļņa kontekstā esam bijuši par bailīgu un kaunējušies starptautiski komunicēt latviešu etnosa problēmu — esam vienīgā tauta Eiropā, kas pēc Pirmā un Otrā pasaules kara un komunistiskā terora radītajiem cilvēku zaudējumiem skaitliski tā arī nav atguvusies līdz 1914. gada līmenim, kad latviešu Latvijas teritorijā bija 1 620 000. 

Vai tiešām krievu valoda joprojām ir tā, kas apdraud latviešu valodu? Vai jaunais pūķis nav angļu valoda, kura pilnībā pārņēmusi jaunākās paaudzes domāšanu un saziņu?
Pūķim parasti ir vairākas galvas, un tās, kā zinām no pasakām, mēdz ataugt. Angļu valoda, kas vēsturiski Latvijā nav bijusi izplatīta, tagad dominē jaunās paaudzes prātos un sirdīs līdzās caurmērā vājām latviešu valodas zināšanām un zemam latviešu valodas prestižam. Šo attieksmi veido dažādu faktoru kopums, kuru būtu vērts pētīt. Sava loma ir sabiedrībā valdošajam uzskatam par latviešu valodas zemo ekonomisko vērtību. Būtisks ir arī dziļākas kultūras izpratnes zudums jaunajā paaudzē, kas izriet no izglītības sistēmas. Nenoliedzami, angļu valodā pieejami milzu izklaides un informatīvie resursi, ar kuriem latviešu valoda nekad nespēs konkurēt.
Fakts, ka jaunie latvieši arī jau domā angliski, ir uztraucošs. Kad pirms trim četriem gadiem par to tika sistas trauksmes bungas, Izglītības ministrija un ar valodu saistītās institūcijas raustīja plecus un problēmu neatzina. Manuprāt, ar bērniem un jauniešiem ir jārunājas, te arī tā miljona programma ir vajadzīga.

Strādājot ar latviešu jaunās paaudzes literātu darbiem, esat ievērojusi, kā mainās rakstu valoda, izteiksmes līdzekļi?
Autoru valoda kļuvusi plakanāka, ir mazāks vārdu krājums. Redaktoriem teksti daudz vairāk jārediģē, jo viena daļa rakstītāju nepārzina gramatiku. Prozas tēmās, ko pārzinu labāk, izveidojies zināms paradokss: pateicoties abām lielajām Gundegas Repšes rosinātajām romānu sērijām, rakstnieki ņemas ar pagātni un vēsturi. Tie, kas savus romānus uzrakstījuši, tagad nogaidoši klusē. Šķiet, ka sociāli smagie «melnie» stāsti uz kādu laiku izstāstīti, un nodarbošanās ar savas nabas izpēti arī gājusi mazumā. Prozā pietrūkst intelektuāli spriganas sasaistes ar šodienas dzīvi, kuras parādības drīzāk fiksētas Vakara romānu sērijā un detektīvromānos. Varbūt nāks jauns prozas vilnis, ko arī cenšamies veicināt. 

Ko darījāt dienā, kad krita Uzvaras piemineklis? Dzērāt šampanieti? Daudzi todien televīzijā intervētie teica, ka skatīties uz okupācijas simbola gāšanu ir patīkami, taču tas neatrisinās mūsu divkopienu sabiedrības problēmu pēc būtības. Kā domājat jūs?
Pieminekļa gāšanai sekoju līdzi attālināti. Neko jaunu nepateikšu — šis padomju okupāciju un «krievu pasauli» slavinošais memoriāls bija beidzot jāaizvāc, jo tam bija liela ideoloģiskā slodze. Neviens nekad nav apgalvojis, ka pieminekļa nogāšana atrisinās Latvijas valstij nelojālu iebraucēju pēcteču radītās problēmas. Taču neizprotami ir politiķu tukšie saukļi par jaunas politiskas vai pilsoniskas nācijas veidošanu. Latvieši kā nācija izveidojās 19. gadsimtā! Tiesa, mūsu nācijas kodolu un pamatu veido kultūras, nevis politiskā identitāte, taču latviešu nācija, kura uzcēlusi savu valsti, jau pastāv.

Vikipēdijā par jums teikts, ka esat viena no 80. gadu latviešu literatūras viļņa «skarbo meiteņu prozas» autorēm. Aizvien skarbā meitene?
Tā mūs tolaik «apzīmoloja», un tur vairs neko mainīt nevar. Ja noteiktību uzskata par skarbumu, tad drīzāk jāatbild piekrītoši. Vienlaikus — par meitenēm runājot — jāiemet skats spogulī…

Jūsu jaunākais literārais darbs stāstu krājums Harijam augot iznāca 2020. gadā, tas tika iestudēts Radioteātrī.  Vai arī šobrīd jums kāds radošs noslēpums, pie kura strādājat?
Man ir vairāki radošie noslēpumi, bet visi bez pretenzijām spiesti gaidīt, kad pie tiem atgriezīšos. Laiks sev — kurš cilvēks gan par to nesapņo!

Piecas iedvesmas

Baltijas jūra un saules gaisma priežu stumbros

Latviešu modernā džeza un elektroniskās mūzikas grupa Lupa

Azov cīnītāji Mariupolē 

Latvijas Nacionālais vēstures muzejs

Latviešu valodas gramatika

CV

Dzimusi 1966. gadā Rīgā

Mācījusies Rīgas 6. vidusskolā

Studējusi M. Gorkija Literatūras institūtā Maskavā un Latvijas Universitātē, vēstures maģistre

Rakstniece, publiciste un redaktore

Strādājusi žurnālā Avots un Kapitāls, veidojusi laikraksta Diena pielikumu Stils un dažādus tematiskos preses pielikumus Latvijā, Lietuvā, Igaunijā un Norvēģijā

Pašlaik žurnāla Domuzīme galvenā redaktore

Stāstu un romānu autore, vairāku grāmatu sastādītāja un redaktore