Par grāmatām
09.09.2022

Kā runāt par karu ar bērniem?

Komentē
1

Par ukraiņu autoru Romanas Romanišinas un Andrija Lesiva grāmatu bērniem "Karš, kurš pārvērta Rondo" (izdevniecība "Liels un mazs", tulkojis Māris Salējs, 2022)

Droši vien jautājums "Kā runāt par karu?" kopš 2022. gada 24. februāra vismaz mūsu valstī ir aktuāls gandrīz katrās mājās, kurās ir bērni. Un ne tikai bērni. Pirmajās nedēļās, kad Krievija atklāti uzbruka Ukrainai, daudzi mani draugi nespēja ne normāli parunāt, ne padomāt, ne vispār kaut ko padarīt, atskaitot raudāšanu un ziņu skrollēšanu telefonā. 24. februārī mēs ar ģimeni visi bijām mājās – slimi ar Covid-19, tāpēc nevarējām pat aiziet uz mītiņu pie Krievijas vēstniecības. Turpmākajās dienās arī skrollējām un lasījām, un skatījāmies, un klausījāmies. Un es vairs neatceros, kura diena vai nakts tā bija, kad izskanēja viltus ziņa par termobārisko ieroču palaišanu, bet nevaru aizmirst, kā mans ķermenis sāka nekontrolēti raustīties no bailēm. Šīgada notikumi mums visiem izsita pamatu zem kājām, lai gan patiesībā karš Ukrainā notiek jau astoņus gadus – kopš Krievijas 2014. gada specoperācijām Austrumukrainā un Krimas aneksijas. Uz šāda fona arī tapusi izdevniecības “Liels un mazs” izdotā bilžu grāmata bērniem "Karš, kurš pārvērta Rondo".

Mūsu dzīve nenovēršami rit tālāk, kamēr Ukrainā vardarbīgā nāvē turpina mirt cilvēki. Par karu atgādina ziņu virsraksti, Ukrainas karogi mūsu ielās, strauji augošās cenas it visam, kā arī labdarības akcijas, kurās varam palīdzēt Ukrainai un tās iedzīvotājiem. Arī "Liels un mazs" šīs grāmatas ienākumus ziedo Ukrainas atbalstam, tāpēc man ir zināma pretestība rakstīt par šo grāmatu recenziju. Un ne jau tāpēc, ka tā būtu "slikta" grāmata, bet šķiet, ka vismaz manā gadījumā tā atrodas ārpus tīri racionāliem vērtēšanas kritērijiem. Te neizbēgami ir daudz emociju, aiz kurām slēpjas mani personiskie pārdzīvojumi. Tas, kas notika februārī, visticamāk, mūs Latvijā satrieca tik ļoti tāpēc, ka mēs labi spējam saprast ukraiņus. Tas varētu notikt arī ar mums. Tas ir tik tuvu, tas ir tepat blakus. Tomēr pēc pusgada mūsu dzīve rit uz priekšu samērā mierīgi. Vismaz pagaidām. Arī grāmatas dziedošajā puķu pilsētā Rondo viss ir mierīgi un skaisti, līdz pilsētā ienāk karš un ar vienu rāvienu iznīcina visu, kas tam trāpās ceļā. Lai gan pirms mirkļa Rondo iedzīvotāji pat īsti nezināja, kas tas karš vispār tāds ir.

Man ir divi bērni. Lūcijai tūlīt būs desmit gadi, bet Teodoram ir pieci. Lūcija visu, kas saistīts ar Krievijas uzbrukumu Ukrainai, uztver ļoti emocionāli, jo daudz domā par ukraiņu bērniem, kuri nevar iet uz savu skolu pie savas audzinātājas, kuri nevar iet uz pulciņiem, un arī par bērniem, kuriem karš ir atņēmis vecākus. Tāpēc, kad piedāvāju Lūcijai izlasīt un izskatīt šo grāmatu, viņa atteicās. "Domājot tik daudz par karu, man paliek smagi," Lūčuks teica. Es to respektēju, jo arī pati zinu, ka ik pa laikam nepieciešams atslēgt prātu no nebeidzamā domu un sāpju cikla. Toties Teodors bija ar mieru grāmatu skatīties un klausīties, kā lasu to viņam priekšā. Teo iekļaujas grāmatas primārajā mērķauditorijā, kas varētu būt pirmsskolas un sākumskolas pirmo klašu bērni. Tam piemērots ir arī grāmatas formāts un dizains – tā ir cietos vākos, A3 izmērā, ar iespaidīgām ilustrācijām, kurās eklektiski sajaucas dažādi mākslas žanri. Uzreiz nojaušams, ka autori ir arī grāmatu dizaineri, jo pārdomāta ir gan teksta un attēla savstarpējā proporcija, gan arī katra atvēruma mākslinieciskā kompozīcija. Grāmatas attēlos reālistiskas lietas, piemēram, vēsturiskas ēkas, avīžu izgriezumi Zvaigznes spārnos, tanku riteņi, zobrati u.c. elementi, savijas ar fantastiskām būtnēm un stilizētām ziedu ilustrācijām, tādējādi sapludinot realitāti ar pasaku pasauli.

Lai gan Teo zināja, par ko būs grāmata, mirklī, kad Rondo pārvērta karš, viņam it kā drusku aizrāvās elpa. Tas vizuāli atrisināts ar spilgtu krāsu kontrastu, gaišus toņus strauji nomainot uz tumšpelēku krāsu gammu ar tankiem un ieročiem, kas uz visiem laikiem izmaina pilsētu un tās trīs galvenos varoņus – būtnes Dando, Zvaigzni un Fabianu. Šī sāpju stīga caurvij stāstu, lai gan tā nobeigums ir laimīgs – draugi kopā ar citiem pilsētas iedzīvotājiem uzbūvē milzīgu gaismas mašīnu, kas izkliedē tumsu un aptur karu. Pilsēta tiek atjaunota, tomēr arī pēc uzvaras paliek rētas, kuras vēl ilgu laiku jādziedē, lai tās vairs nebūtu redzamas. Un pat tad vēl pēc daudziem gadiem tās vasarās iedeg saulē baltas, atgādinot par notikušo. Gan āriņā, gan iekšiņā. Autori ļoti korekti atrisinājuši kara tēlu – tas attēlots kā nedzīva iznīcības sistēma, kurai nav sirds. Jo patiesi ir grūti aptvert, ka zvērības karā pastrādā cilvēki, kuriem sirds spēj just kaut ko tik skaistu kā empātija un mīlestība pret citām dzīvām būtnēm.

Pēc grāmatas izlasīšanas Teo vispirms bija mazliet bēdīgs, bet pēc tam dusmīgs, jo zināja, ka tā nav tikai pasaka. Es biju Teodoram pastāstījusi par Ukrainu, un kaut ko viņš ir dzirdējis arī bērnudārzā. Sarunājoties ar Teo, man ienāca prātā doma, ka šai un līdzīgām grāmatām būtu noderīgs kāda vēsturnieka īss pārstāsts par notikumiem, par kuriem simboliskā veidā vēsta grāmata. Iespējams, tas būtu jāadaptē katram tulkojumam, lai spētu iedot arī attiecīgā reģiona kontekstu. Šāds materiāls būtu atvieglojošs vecākiem sarunās ar bērniem un arī nodrošinātu to, ka bērni ne tikai iepazīstas ar literāro darbu, bet arī ar tā kontekstuālo vēstījumu. Vēl vairākas nedēļas pēc grāmatas lasīšanas (jo recenzijas rakstīšana ievilkās teju visas vasaras garumā) Teo ik pa laikam nāk klajā ar jaunu ideju, kā viņš aizstāvēs Ukrainu, ja viņam būs tāda iespēja. Lielākoties viņš demonstrē dažādus cīņu trikus, ko apguvis videospēlēs. Mani ļoti aizkustina tas, no kurienes nāk šie viņa nodomi – no vēlmes aizstāvēt vājāko un novērst netaisnību. No sirds, kura redz, dzird un jūt.

Lai gan mēs pēdējos mēnešos vairāk domājam par saulespuķēm kā par Ukrainas brīvības cīnītāju simbolu, šajā grāmatā īpaši izceltas magones, kas uzzied Rondo pilsētā pēc kara. Kā vēstīts zemsvītras piezīmē, tās kopš 1914. gada tiek uzskatītas par karā kritušo piemiņas simbolu. Ļoti ceru, ka nākamā gada jūnijā, kad mūsu pļavās atkal uzziedēs magones, mums vairs nebūs jādomā, kā runāt ar saviem bērniem par īstu un reālu karu tepat blakus, tomēr to rādīs laiks. Kā ukraiņi mēdz teikt – cīnīsimies nevis līdz kara beigām, bet līdz uzvarai!

Dace Bargā

Dace Bargā ir sabiedrisko attiecību un komunikāciju speciāliste, kas brīvajā laikā interesējas par bērnu literatūru un kultūru. Studējusi filozofiju un teātra kritiku, uzrakstījusi maģistra darbu par ...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!