Zane Eniņa: Redakcionālā modrība – izaicinājums kara laikā  (3)

Stāstīt vai noklusēt?

Vasaras vidū Krievija izplatīja informāciju, ka grasās anulēt Lietuvas neatkarības atzīšanu. Paziņojums sabiedrībā izraisīja sašutumu. Kā parasti tamlīdzīgās situācijās, reaģējot uz šādiem notikumiem, "ReTV" ziņās ieplānojām par to veidot sižetu. Sazinoties ar Latvijas Ārlietu ministriju un lūdzot komentāru, saņemtā atbilde bija visai atvēsinoša – nekomentēsim katru Krievijas absurdo paziņojumu, jo viņiem to tikvien vajag, lai tamlīdzīgas muļķības tiktu bezgalīgi pavairotas un vēl un vēlreiz izskanētu publiskajā telpā.

Pēc apspriešanās kolēģu vidū sižets toreiz tā arī netapa, jo izlēmām piekrist, ka ministrijas pārstāvjiem taisnība, taču minēto situāciju izvēlējos kā piemēru (ne paraugu!) tam, kā darbu plašsaziņas līdzekļa redakcijā var ietekmēt karš. Ir jāizsver, par ko vēstīt un par ko ne, ņemot vērā, ka arī noklusēšana var tikt uzskatīta par maldināšanu, taču, no otras puses, jāpatur prātā valsts drošības intereses. Kā atspoguļot notikumus, saglabājot līdzsvaru starp demokrātiskas valsts medija primāro uzdevumu un pienākumu informēt, nepieļaujot ne ārēju, ne iekšēju cenzūru, un nepieciešamību nekļūt par agresorvalsts un teroristu valsts mērķi? Vai pat ieroci ienaidnieka rokās, netīši pavairojot nepatiesu informāciju, melus vai propagandu.

Karš Ukrainā, taču ne tikai tas izraisījis transformāciju mediju telpā un liek pārskatīt redakcionālos uzdevumus, piekrīt mediju pētniece Solvita Denisa-Liepniece. Viņa atzīst, ka esam ļoti sarežģītā situācijā, kad žurnālistiem un plašsaziņas līdzekļiem ir liela papildu slodze. Jauna (vai drīzāk citāda) dzīve medijos sākās jau līdz ar pandēmiju, kas ne tikai radīja medijiem papildu atbildību un lika meklēt jaunus veidus, kā saglabāt tilta pozīciju starp informācijas avotiem un sabiedrību, bet arī apgrūtināja plašsaziņas līdzekļu izdzīvošanu, jo mainījās biznesa modeļi un attiecības ar interneta platformām, tāpēc ļoti svarīgi ir runāt arī par mediju noturību. Pētniece atgādina – sabiedrības interesēs ir stipru plašsaziņas līdzekļu pastāvēšana, taču tie var būt stipri vienīgi tad, ja ir neatkarīgi. Sākoties Krievijas karam Ukrainā, Latvijas mediji Covid-19 ietekmē jau nebija tajā labākajā formā, un te – jauns pārbaudījums: manipulatīvas informācijas plūdi, kas tā vien draud izskalot demokrātijas pamatus, pie kuriem pieder arī brīva, spēcīga un neatkarīga prese un citi plašsaziņas līdzekļi.

Runājot par kara atspoguļojumu, pētniece uzsver: priekšplānā parasti izvirzās kinētiskā darbība, piemēram, atskan sirēna, cilvēki bēg uz patvertni, krīt bumbas, skan sprādzieni, pārvietojas tanki u. tml. Vairāki gadījumi jau apliecinājuši, ar kādu piesardzību žurnālistiem jāatspoguļo kara notikumi no karstajiem punktiem, lai neizdarītu lāča pakalpojumu ukraiņiem, nevilšus atklājot kādu svarīgu militāro objektu koordinātas vai armijas pārvietošanās maršrutus.

Taču, arī neatrodoties tiešās krustugunīs, bet šķietami drošā attālumā, medijam ir liela atbildība, piemēram, cilājot tematus, kas varētu diskreditēt Latvijas aizsardzības spējas vai mazināt iedzīvotāju uzticēšanos atbildīgajām valsts iestādēm, akcentē mans kolēģis, "ReTV" pārstāvis Ingemārs Vekteris. Kā piemēru viņš min to, ka valsts aizsardzības dienesta trūkuma dēļ Latvija bieži publiski saukta par vājāko posmu Baltijas reģionā, jo visās mūsu kaimiņvalstīs dienests jau ir obligāts. Viņš ir cieši pārliecināts, ka ir tikai loģiski, ka tādam jābūt arī Latvijā, tāpēc šobrīd jebkādi spriedelējumi par tā nepieciešamību vai obligātumu esot lieki. Viņaprāt, atbildīgiem medijiem būtu jāapzinās, ka šoreiz runa nav par abu pušu viedokļa atainošanu, bet par drošību. Vekteris akcentē, ka runa ir par sabiedrības apzināšanos, ka jebkurā valstī aizsardzības stiprums vai vājums sākas ar pašas sabiedrības gatavību tajā iesaistīties, ko būtu grūtāk izdarīt bez militārā dienesta un zināšanām, ko tas sniedz. Taču šim viedoklim gribas oponēt: vai tomēr runājot, informējot par valsts aizsardzības dienestu, nav iespējams labāk sagatavoties krīzes situācijai?

Karš par prātiem

Kā uzsver Solvita Denisa-Liepniece, mediju darbības kontekstā patlaban ārkārtīgi būtisks ir kognitīvais karš – tāds, kurš, tēlaini izsakoties, vērsts nevis uz pilsētu, bet uz ļaužu prātu ieņemšanu. Pēc viņas teiktā, šī joma ir svarīga, lai veidotu noturīgu sabiedrību – tādu, kura saskaras ar krīzi, bet pēc tam spēj atgūties, transformējas un turpina pastāvēt. Kinētiskā kara atspoguļojumos redzamas sabrukušas ēkas, sprādzienu radītas bedres, ieroči, savainoti cilvēki vai kritušie, turpretī kognitīvais karš ir neredzams, tā radītās izmaiņas ir grūti pamanāmas, un prognozēt sekas – ļoti sarežģīti. Šajā karā ienaidnieks var medijus izmantot arī apzināti ļaunprātīgi, taču plašsaziņas līdzekļi var arī palīdzēt sabiedrībai izprast, kas tie ir par draudiem, var parādīt vājās vietas un izplatīt informāciju, kas palīdz pārvarēt krīzes. Piemēram, mediji var informēt par manipulatīvajām tehnikām, ko izmanto Krievija, izskaidrot, ar kādu nolūku tās lieto, kā tas izpaužas. Tāpat kā iepriekš, jāveic arī faktu pārbaude, bet tagad ar to vien ir par maz: vairāk jāskaidro, kāds bijis informācijas iegūšanas tehniskais process, kur un kādā veidā var parādīties manipulējošs vēstījums. Piemēram, autoritāri režīmi, imitējot demokrātiju, var panākt, ka vienkāršs cilvēks "no tautas" saka to, kas varai ir izdevīgs; "viedokļu dažādība" tiek nodrošināta tādējādi, ka vienu un to pašu pasaka vairāki cilvēki "no tautas". Teiksim, atspoguļojot mobilizāciju, televīzija var demonstrēt sižetus, kuros cilvēki izsakās, cik tas ir labi, ka Krievijā notiek mobilizācija, rādīt sievietes, kuras pavada vīrus vai dēlus karā un apgalvo, ka ļoti lepojas, nebaidās un ka karš ir vajadzīgs. Tā ir manipulācija ar "role model" (paraugs – angļu val.), proti, tiek parādīts, kāda rīcība vai kāds viedoklis noteiktā situācijā ir "pareizs".

Taču tas ir tikai viens no manipulāciju mehānismiem. Pārzinot tos visus, plašsaziņas līdzekļi var palīdzēt sabiedrībai izskaidrot, kā tā uztver informāciju un kāpēc tieši tā. Lai veicinātu sabiedrības noturību, zināšanas par manipulatīvajām metodēm šodien ir tikpat svarīgas kā medijpratība, uzsver mediju eksperte. Šajā ziņā daudz pieredzes iespējams pārņemt no ukraiņiem, kuriem diemžēl netrūkst arī negatīvas prakses.

Atbalsta punkts – redakcionālās vadlīnijas

Kremļa propaganda ir nepārtraukta, un arī tā attīstās, kļūst arvien rafinētāka, tāpēc žurnālistu uzdevums atšķirt graudus no pelavām kļūst vēl sarežģītāks. To atvieglo diskusijas plašākā mediju vidē, uzturot šo tematu "karstu" un liekot saglabāt modrību par spīti ikdienas rutīnai, kā arī redakcionālās vadlīnijas. Piemēram, ieskatoties BBC mājaslapā, var uzzināt, ka eksistē detalizētas redakcionālās vadlīnijas par ziņošanu kara, terorisma un ārkārtas situācijas gadījumā: jebkura ziņa jāvērtē ārkārtīgi kritiski, pretrunīgas un atšķirīgas informācijas saņemšanas gadījumā svarīgi atrast visuzticamāko avotu vai arī tālāk nodot visu zināmo informācijas spektru, paskaidrojot, kā ziņas iegūtas; ja informācija tiek cenzēta vai arī tā jānodod piespiedu kārtā, cik vien iespējams, jāpaskaidro arī šie apstākļi; ja reportiera rīcībā ir drošības informācija vai citas sensitīvas ziņas, tās nav publiski izpaužamas, jo to nonākšana atklātībā var palīdzēt teroristiem vai citiem uzbrucējiem, u. tml. (ar BBC redakcionālajām vadlīnijām iespējams iepazīties šeit).

Vadlīnijas, gatavība darbam krīzē, zināšanas sagatavo pašus žurnālistus: zinot, kas sagaida, iespējams neapjukt, neļauties panikai un turpināt sniegt maksimāli objektīvu, saprotamu un pārbaudītu informāciju, vienlaikus nekrītot otrā galējībā, proti, stindzinošā paranojā.

Foto: Uģis Brālēns