Izliekti soliņi, cieši salikti puķu podi, zāles laistītāji un uz ietves novietoti smaili metāla dzelkšņi var šķist neparasti dizaina elementi, daudziem garāmgājējam tie, visticamāk, ikdienu neizmaina, taču vairākām sabiedrības grupām uzturēšanos publiskās vietās padara apgrūtinošu
Pēdējā desmitgadē arvien biežāk dažādi ārzemju mediji un organizācijas runā par «naidīgo arhitektūru» (hostile architecture — angļu val.) — urbānā dizaina stratēģiju, kurā mērķtiecīgi izmanto dažādus priekšmetus, dizaina elementus, lai novērstu konkrētas cilvēku darbības vai mainītu viņu uzvedību. Šie arhitektūras elementi ietekmē bez mājām palikušo cilvēku dzīvi uz ielas, skeitbordistu un dažādu jauniešu grupu uzvedību un arī cilvēku ar kustību traucējumiem paradumus pilsētā.
Citiem vārdiem sakot, ar dizaina palīdzību viņi tiek «izstumti» no pilsētvides, prom no citu acīm.
Pasaulē izplatīta problēma
Naidīgā arhitektūra nereti ir sastopama lielajās pilsētās un to centros. Tās paraugi redzami ne tikai Eiropā, piemēram, Apvienotajā Karalistē un Francijā, bet arī citur pasaulē — Ķīnā, Japānā, Indijā, Austrālijā, Krievijā, ASV un Ganā.
Arhitektūras vēsturnieks, kritiķis un teorētiķis Ians Bordens uzskata, ka šādas pieejas rašanās saknes meklējamas 90. gadu pilsētbūvniecībā un publiskās telpas pārvaldībā. Savukārt Londonā dzīvojošais mākslinieks Nils Normans jau kopš 90. gadu beigām tūkstošos fotogrāfiju ir iemūžinājis naidīgās arhitektūras piemērus pilsētvidē.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.