Inga Gorbunova: Naida runa nav vārda brīvība  (23)

Jau naktī, tikai dažas sekundes pēc Krievijas uzbrukuma Ukrainai, mikroblogošanas vietnē "Twitter" parādījās Ukrainas iedzīvotāju filmētie video, kuros fiksēti pirmie krievu raķešu triecieni. Arī es savā kontā ievietoju pirmā uzlidojuma kadrus, kurus man jau naktī atsūtīja paziņa no Harkivas. Un "Twitter" uz diennakti slēdza manu kontu, kā iemeslu minot nepatiesas informācijas izplatīšanu. Iespējams, tīkla moderatori vēl nebija sapratuši, ka karš patiešām ir sācies, jo jau nākamajā vakarā tieši šos, aculiecinieku telefonos filmētos, kadrus varēja redzēt visos lielāko mediju ziņu sižetos.

Prezidenta Zelenska pirmais vēlā vakarā Kijivas ielās filmētais video "Es esmu te, mēs esam te" jau kļuvis ikonisks. Daudzi no mums kara pirmajās dienās rītu sāka ar ieskatīšanos viedtālrunī, lai pārliecinātos, vai Kijiva vēl turas, sociālie mediji ik dienu publicēja un publicē aculiecinieku ziņas. Katru dienu mums ir iespēja klausīties gan neskaitāmas diskusijas, gan dažādus aktuālajai situācijai veltītus autorraidījumus "YouToube". Turklāt dažu "YouToube" kanālu auditorijas apjomu un ģeogrāfijas ziņā ir tādas, ka daudzi lielie mediji varētu tikai sapņot.

Ja arī Krievijas televīzijas propagandai joprojām ir milzu ietekme Krievijā, kopumā tā šoreiz zaudēja sociālo mediju un interneta spēkam. Līdz ar to varētu teikt, ka informatīvajā karā Ukraina jau ir uzvarējusi.

Kad nesen intervēju bijušo Gruzijas pilnvaroto vēstnieci Latvijā Teu Maisuradzi, viņa sacīja, ka Ukrainā notiekošās zvērības gruzīnus nepārsteidz. Viņi to jau ir pieredzējuši, tikai tolaik nav bijis iespējas tik plaši un operatīvi to vizuāli dokumentēt, lai parādītu visai pasaulei. Taču ir ļoti daudz rakstisku liecību.

Tam, ka šodien par reportieri var kļūt katrs, kam pieder viedtālrunis, ir arī ēnas puse. Sekojot šādai informācijai, diezgan viegli kļūt par dezinformācijas upuri. Arī sociālie mediji savos kontos taču mēdz nodarboties ar propagandu un naida kurināšanu tikpat aktīvi (un reizēm arī efektīvi) kā oficiālie Krievijas kanāli.

Internetā ir arī daudz tik profesionāli pasniegtas dezinformācijas, ka to par patiesu reizēm mēdz pieņemt pat žurnālisti. Būtu jau arī naivi iedomāties, ka desmit kara mēneši nav propagandistiem likuši izdarīt secinājumus un mobilizēt visus iespējamos resursus arī citos informācijas kanālos.

Jau gadiem tiek runāts, ka mēs savā valstī dzīvojam divās informatīvajās telpās – atkarībā no tā, kādā valodā uzņemam informāciju. Vai daudzi no mums, kas ikdienā patērē saturu latviešu valodā, regulāri lasa arī krieviski rakstošo un raidošo mediju publikācijas? Pieņemu, ka lielākoties ne.

Taču šobrīd Latvijā dzīvojošā ukrainiete Diāna Dranovska sadarbībā ar nupat dibināto "Mediju attīstības un pētniecības centru", kura uzmanības fokusā ir informatīvās telpas drošība, jau vairākus mēnešus uzmanīgi seko publikācijām mūsu krieviski rakstošo un raidošo mediju telpā un sociālajos medijos.

Diāna ir juriste, Kijivā strādājusi reklāmas aģentūrā "Havas Village Ukraine". Neilgi pēc kara sākuma kopā ar mammu un kaķi vēl paguvusi izbraukt no Irpiņas, sākotnēji pārcēlušās uz Rietumukrainu, bet jau nedaudz vēlāk – uz Latviju. Viņas mājas Irpiņā vairs nav, tāpat kā daudzu citu, tā sagrauta uzlidojumā.

Drīz būs gads, kopš Diāna ir Latvijā un veido publikācijas Daugavpils portālam "Chayka.lv". Lai varētu nodrošināt dzīvei nepieciešamo, ikdienā viņa strādā kādā Rīgas veikalā. Pabalstus nesaņem un saņemt nevēlas, jo uzskata, ka bēgļu vidū ir cilvēki, kuriem tie vairāk nepieciešami.

Portālā "Chayka.lv" pie viņas rakstiem par Ukrainu bieži tikuši izteikti draudi, turklāt to nedara anonīmi personāži, bet cilvēki ar profila bildi, ar vārdu un uzvārdu. Radies priekšstats, ka bieži šie komentāri tiek ievietoti, pat nelasot rakstu, dažiem pietiekot jau ar to vien, ka pie viņas vārda rakstīts "bēgle no Ukrainas". Diāna par šiem komentētājiem vienmēr ziņo VDD. Komentāru agresijas līmenis liekot domāt, ka attieksme pret situāciju Daugavpilī, kur, protams, dzīvo arī daudz valstij lojālu cilvēku, kaut nesalīdzināmi mērogos, kaut kādā ziņā ir salīdzināma ar gaisotni Poltavā, kur viņa uzaugusi un kur dzīvojis vectēvs.

Tur, kā viņa saka, "katrā ciemā priekšnieks ir tāds mazs elksniņš" un noskaņojums nebūt neesot uz Ukrainas neatkarību īpaši orientēts. Arī tagad, ja ieskatoties vietējo iedzīvotāju sociālo mediju kontos, esot jāsecina, ka tur notiekot dzīve paralēlajā realitātē.

It kā kara vispār nebūtu.

Salīdzinoši nesen ar tiešu agresiju Rīgā, Mežaparkā, saskārusies Diānas mamma, kurai nācies piedzīvot apvainojumus un draudus fiziski izrēķināties, jo uz krievu valodā uzdotu jautājumu atbildējusi ukraiņu valodā un pie mugursomas bijis piestiprināts Ukrainas karodziņš. Abām sievietēm reizēm nācies izjust arī vienkārši nepatiku pret Ukrainas bēgļiem Latvijā. Sabiedriskajā transportā kundzes apspriedušas griķu cenas, minot, ka pie visa vainīgi ukraiņi, tas taču esot skaidrs katram, kas seko mediju ziņām. Tāpat Diānai tikuši pārmetumi, ka viņa, redz, te strādā divos darbos, kamēr vietējie iedzīvotāji darbu atrast nevar. It kā viņa atņēmusi darba iespējas kādam no vietējiem. Taču darba devējs teicis, ka darba sludinājums par vakanci veikalā bijis publicēts jau pāris mēnešu.

Diāna atzīst, ka, vērtējot Latvijas krieviski vēstošo mediju telpu, viņas skatījums varētu šķist mazliet saasināts, varbūt pat subjektīvs, tomēr kā cilvēks, kurš pieredzējis karu, viņa situāciju vērtē arī konkrētās ģeopolitiskās situācijas kontekstā. Diānas vērojumos ir minēti konkrēti piemēri – gan mediji, gan atsevišķas to publikācijas, tomēr šeit lielākoties tikai vispārīgi secinājumi.

Par sociālajiem medijiem viņa secinājusi, ka vietnē "Telegram" darbojas vairāki ar agresīvu Krievijas propagandu piepildīti, pret Latvijas valsti noskaņoti konti, kurus viegli atrast pēc atslēgas vārda "antifašisti" un tamlīdzīgiem. Līderis, protams, ir "Baltijas antifašisti". Lasot šo saturu, pārņem pretīgums, griboties uzrakstīto vienkārši ignorēt, taču, ņemot vērā arī Ukrainas pieredzi, ignorēt neko nevajag – par šādiem ierakstiem vienmēr jāziņo VDD. Tieši tāpat jārīkojas arī, izlasot naidīgus, pret valsts neatkarību vērstus, karu slavinošus komentārus. Vienkāršāk ir izlikties nemanot, taču Ukrainas pieredze liecina, ka pret valstij naidīgu noskaņojumu nedrīkst izturēties nevērīgi, ar domu: "Ai, nu tas tikai kāds neveiksminieks, kas internetā šādi kompensē nespēju atrisināt savas personiskās problēmas."

Saistībā ar komentāriem esot diezgan uzkrītoši, ka pat lielākajos Latvijas interneta portālos tie tiek moderēti reti vai netiek moderēti vispār, un tajos var atrast gan naida kurināšanu, gan kara slavināšanu, kam šī brīža situācijā nevajadzētu tikt attaisnotam ar vārda brīvību.

Runājot par portāliem, Diāna Dranovska akcentē vēl dažas lietas. Joprojām tiek plaši aprakstītas Krievijas šovbiznesa zvaigznes, kuras nav nosodījušas karu, kas arī tomēr varētu tikt uzskatīts par sava veida propagandu. Arī tas, ka cilvēks ir ukrainis, kas pašlaik uzturas Latvijā, automātiski nav garantija, ka viņš nosoda Krievijas agresiju, būtu tomēr ieteicams, pirms veidot publikāciju par šo cilvēku, kaut vai ieskatīties viņa "Instagram" kontā vai tajā, ko raksta ukraiņu mediji. Piemēram, bijušas vairākas publikācijas par Latvijā dzīvojošu "slavenu ukraiņu blogeri", kura Ukrainā slavena bijusi arī ar savu prokremlisko nostāju.

Saprotams, ka virsraksti portālos tiek likti ar mērķi piesaistīt auditoriju, tomēr šajā laikā īpaši jāņem vērā, ka ir diezgan daudz cilvēku, kas tālāk par virsrakstu izlasīšanu nemaz netiek. Uzskata, ka jau ir ieguvuši visu sev nepieciešamo informāciju. Piemēram, liekot virsrakstu "Vai taisnība, ka šajā video ukraiņu bērni izpilda "Luftwaffe" himnu?", jāapzinās, ka būs daļa cilvēku, kas neizlasīs rakstu, lai uzzinātu – nē, tā nav. Ja būs iespēja komentēt, tie metīsies šausmināties par ukraiņu bērniem. Ja ne, tad šis teikums tāpat paliks prātā jau kā fakta konstatācija.

Arī Krievijas propagandisti nepārtraukti monitorē Latvijas mediju telpu un izvēlas sev noderīgākās publikācijas, kuras vēlāk paspilgtina, papildina, izrauj kaut ko no konteksta un tad pasniedz sev izdevīgā veidā. Diāna atzīst, ka nav ieskatījusies Latvijā iznākošajā drukātajā presē, taču regulāri pārskata visas krieviski rakstošās interneta vietnes.

Ja, runājot par lielākajiem un zināmajiem portāliem, kritiskās piezīmes ir salīdzinoši mazāk būtiskas, tad daži no latviski lasošajiem mazāk zināmajiem portāliem mēdzot publicēt rakstus, kurus pilnīgi noteikti varētu uzskatīt par vērstiem uz sabiedrības šķelšanu. Tajos tiekot arī ieturēta neitralitāte saistībā ar karu.

Paralēles starp Ukrainu un Latviju saistībā ar satura valsts valodā un krievu valodā proporciju vilkt neesot iespējams. Ja šobrīd Ukrainā gandrīz 90% mediju satura ir ukraiņu valodā, tad tomēr jāņem vērā, ka atšķirībā no Latvijas Ukrainā ukraiņu valodu saprot arī ikdienā krieviski runājošie un galvenā informācijas telpa valstī ir visiem viena.

Savukārt Latvijas mediju telpā ilgstoši dominējusi divvalodība. Skaidrs, ka ne dienas, ne nedēļas, ne mēneša laikā šī problēma netiks atrisināta. Tāpēc līdz brīdim, kad tas tomēr notiks, tieši Latvijas krieviski rakstošajiem un raidošajiem medijiem būtu īpaši jāizvērtē, kāds vēstījums tiek nodots auditorijai.

Apzinoties, ka šajā laikā tas visai tieši saistīts arī ar valsts drošību.