Latvijas brīvība jānovērtē
Rīgā piektdien svētku pasākumus ievadīja valsts augstākās amatpersonas un Barikāžu muzeja pārstāvji, kuri Doma laukumā jaunsargu uzraudzībā iededza piemiņas ugunskuru.
Saeimas priekšsēdētājs Edvards Smiltēns ("Apvienotais saraksts") barikāžu laiku atminas no septiņgadīga pirmklasnieka skatpunkta.
"Mēs Purvciemā dzīvojām tai laikā, un man mamma sataisījās nākt. Tētis šaubījās, vai būs droši, bet mamma teica: "Nē! Te top Latvijas brīvība. Tas puikam ir jāredz!" Un mēs atbraucām.
Tad mēs staigājām pa Vecrīgu. Doma laukumu es spilgti atceros, to ugunskuru. Tad iegājām Doma baznīcā un gājām uz Saeimas pusi, kur bija tie pamatu bloki salikti," atcerējās Smiltēns.
Savukārt toreizējais Tautas frontes priekšsēdētājs Romulads Ražuks savas barikāžu laika atmiņas un arhīva materiālus apkopojis grāmatā "Latvijas Tautas fronte barikādēs", kas tagad ikvienam lasītājam pieejama bez maksas – elektroniskā formātā barikāžu muzeja mājaslapā "www.barikades.lv". Tajā aprakstīti notikumi no 1990. gada maija līdz PSRS sabrukumam 1991. gada beigās.
"Tas ir tāds izziņas materiāls jebkuram, kurš nepiedalījās barikādēs, jaunam cilvēkam. Par to, kā tika panākta mūsu brīvība," pastāstīja bijušais Tautas frontes vadītājs.
Gan Ražuks, gan Barikāžu muzeja vadītājs Renārs Zaļais novērojuši –
kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā cilvēku interese par barikāžu notikumiem krietni pieaugusi. Vēl būtiskāk – traģiskais karš no jauna liek novērtēt to, cik liela laime ir Latvijas brīvība.
"Daudziem, kuri savā laikā bija skeptiski, šī skepse tagad ir pieplakusi. Ļoti vēlētos, lai viņa arī pilnīgi pazustu," sacīja Zaļais.
Pēcpusdienā valsts augstākās amatpersonas nolika ziedus pie Brīvības pieminekļa un Bastejkalnā pie 1991. gada janvāra apšaudēs bojā gājušo piemiņas vietām.
Premjerministrs Krišjānis Kariņš ("Jaunā Vienotība") sacīja: "Tas liek mums atcerēties, cik svarīgi ir turpināt ikdienā sargāt savu brīvību un demokrātiju."
Skatāma izstāde par paralēlēm starp barikādēm Latvijā un Ukrainā
Doma laukumā līdz plkst.19 skatāma arī izstāde "Barikādes Latvijā 1991 un barikādes Ukrainā 2014–2022". Tā parāda, ka ir daudz paralēļu starp 1991. gada janvāra notikumiem Latvijā, kad barikādēs sargājām savu neatkarību, un pašreizējiem notikumiem Ukrainā, kas kopš 2014. gada aizstāvas pret Krievijas agresiju. Izstādē skatāmas 40 lielformāta fotogrāfijas. Puse no tām ir dokumentālās liecības no 1991. gada barikāžu muzeja krājuma. Otra puse – pēdējo gadu laikā Ukrainā iemūžinātās barikādes, ko uzņēmuši Irēna Goluba, Agija Bogdanova un portāla "Tvnet" reportieris Jānis Vingris.
"Šīs bildes tapa burtiski dažas dienas pēc uzbrukuma sākuma. Es biju Kijivā dažas dienas pirms uzbrukuma. Ar vienu no pirmajiem reisiem devos prom, bet atgriezos dažas dienas vēlāk.
Ieraudzīju Kijivu pilnīgi pamestu, sirreāli tukšu pilsētu ar blokposteņiem gandrīz vai katrā krustojumā, gandrīz vai katrā vārtrūmē, kur cilvēki visiem pieejamiem līdzekļiem būvēja blokposteņus jeb barikādes," pastāstīja Vingris.
Sildoties pie ugunskura, aplūkojot ceļojošā autobusa un fotogrāfiju izstādi, kas stāsta par barikāžu notikumiem Latvijā un Ukrainā, cilvēki gremdējas atmiņās, uzsverot, ka šo notikumu aizmirst nedrīkst:
Es pati piedalījos barikādēs, man ir arī dalībnieka piemiņas goda zīme iedota, tā kā zinu, kas tas ir, pati stāvēju Zaķusalā.
Nu ko mēs, apskatāmies, atceramies, kā toreiz paši te darbojāmies barikāžu laikā.
Un par pagātni ir jāstāsta un jārunā, bez pagātnes nebūs nākotnes.
Tas ir ārkārtīgi nepieciešami, jo to vienkārši nedrīkst aizmirst, tas būtu noziegums, ja kāds to pēkšņi aizmirstu!
Barikāžu dalībnieki dalās atmiņās pirms filmas "Janvāris"
Fotoizstāde Doma laukumā noslēgsies ap plkst.19, bet pēc tam dosies izbraukuma tūrē pa Latvijas reģioniem un skolām. Barikāžu atceres dienā tika izrādīta arī filma "Janvāris", kurā darbība notiek barikāžu laikā.
Sanākušie dalījās atmiņās – kur katrs bijis un ko darījis.
Marika pastāstīja: "Es strādāju [Rīgas] Vagonu rūpnīcā, kas bija vispār interfrontes perēklis. Mēs jau bijām noskaņotas [patriotiski]. Tā bija iespēja, jutu tādu vienotību, ka atpakaļceļa vairs nav. Tāda bija sajūta.
Bija protams bailes, jo mājās bērni gaida, bet atpakaļceļa nebija."
Savukārt Ģertrūde un Valentīna uzsvēra, ka barikāžu laika notikumi ir viņu jaunība.
No sanākušajiem katrs norādīja, ka filmā vēlas redzēt savu stāstu. Kāds bija sagatavojies emocionālam ceļojumam, cits – faktu atspoguļojumam.
Filmas stāsts gan ir ne tikai par pašu barikāžu laiku. Filmas galvenais varonis ir jauns puisis, kurš ar kameru rokās filmē notikušo. Jaunietis Kārlis komentēja: "Patīkami beigās uzzināt, ka tā filma ir par visiem kinematogrāfiem, kas gājuši bojā."
Skatītājam Vilnim Jēkabsonam mazliet pietrūka toreizējās gaisotnes un notikumu. "Janvāris", pēc viņa teiktā, tas vairāk balstīts uz šodienas atmiņām jaunatnei, kas arī ir labi.
Skatītāja Aina pastāstīja:
"Tad, kad bija pirmie notikumi Viļņā, man likās, ka mēs nekad to nevarēsim.
Bet tad, kad bija manifestācija krastmalā un pēc tam kad aizbraucām uz mājām, un tūlīt zvanīja, ka jābrauc atpakaļ uz barikādēm, – netika domāts ne mirkli. Tika smērētas sviestmaizes. Un vīrs devās atpakaļ uz barikādēm."
Sanākušie barikāžu dalībnieki uzsvēra, ka visas tā laika liecības ir vērtīgas. Tās ir jāredz katram, un par tām ir jārunā. Galvenais iemesls – lai tas neatkārtotos.
Pievakarē ugunskurs iegaismojās arī pie Saeimas ēkas. Tur tagadējie un Augstākās padomes laika deputāti tikās ar žurnālistiem, kuri pirms 32 gadiem atspoguļoja janvāra barikāžu notikumus.
