Atmiņas un piemiņa

Uzvaras pieminekļa gāšana tika sagaidīta ar aplausiem. Taču rakstnieku Andreja Upīša, Annas Sakses un Sudrabu Edžus pieminekļu pārvietošana sabiedrībā izraisījusi asas diskusijas 

Atsaucoties uz sabiedriskās organizācijas Publiskās atmiņas centrs ierosinājumiem un oficiālajiem iesniegumiem, marta sākumā Rīgas Pieminekļu padomes sēdē tika lemts par rakstnieku Andreja Upīša, Annas Sakses un Sudrabu Edžus pieminekļu un vēsturnieka Jāņa Zuša piemiņas plāksnes demontāžu. Dienas kārtībā bija arī jautājums par krievu dzejnieka Aleksandra Puškina un PSRS kodolieroču un raķešu tehnoloģiju «tēva» Mstislava Keldiša pieminekļu demontāžu. 

Sēdē piedalījās astoņi Rīgas domes deputāti no dažādām partijām, astoņi pieaicinātie vēstures, mākslas, arhitektūras un citu nozaru eksperti un trīs pašvaldības pārstāvji. Balsojuma rezultātā ierosināts demontēt Andreja Upīša, Mstislava Keldiša un Aleksandra Puškina pieminekļus un piemiņas plāksni vēsturniekam Jānim Zutim. Annas Sakses piemineklis jau pārvietots pirms šī lēmuma pieņemšanas, jo bez saskaņošanas atradās ielas malā tam nepiemērotā vietā.

Keldiša un Puškina jautājums neraisīja garas diskusijas sabiedrībā, taču ar latviešu rakstnieku pieminekļiem notika citādi. Pirmā vētra sacēlās sociālajos tīklos, pāraugot viedokļu krustugunīs presē. Kaislības un domstarpības liek domāt, ka palicis daudz neizskaidrotu jautājumu par nojaucamo pieminekļu izvēles principiem un tālāko procesu. 

Krievijas iebrukums un asiņainais karš Ukrainā saasinājis Latvijas sabiedrības vēlmi atbrīvoties no padomju varu un «krievu pasauli» slavinošiem simboliem kultūrtelpā un pilsētvidē. Taču žurnāla Ir aptaujātie eksperti atzīst, ka tagad sāktais pieminekļu nojaukšanas process izskatās sasteigts un nekārtīgs — pietrūkst rūpīgas personību, vēsturiskā konteksta un kultūras mantojuma vērtību izvērtēšanas.