Nogurusī zeme

Darija Badjora (Дарія Бадьор, 1988) ir ukraiņu kinokritiķe, viena no Ukrainas Kultūras darbinieku koalīcijas dibinātājām, starptautiskās kinožurnālistu federācijas FIPRESCI biedre. 2022. gadā Darija bija kuratore projektā "Atšķetinot impēriju", kura mērķis bija padziļināt Rietumvalstu mediju auditorijas zināšanas par Ukrainas kultūru, vēsturi un pēdējo 150 gadu laikā notikušajām sociālajām pārmaiņām. Še lasāmā eseja šāgada 4. aprīlī publicēta žurnālā "Dvutygodnik" un tulkota ar žurnāla laipnu atļauju.

Aprīlis, kā zināms, ir visnežēlīgākais mēnesis.

Man šķita, ka esmu ļoti nogurusi 2021. gada aprīlī. Biju aizgājusi no darba, kuram veltīju deviņus gadus no savas dzīves, spēcīgas degšanas un izdegšanas gadus; aiz muguras bija daudz stundu, kas aizritējušas kopā ar psihoterapeiti, ar asarām un sarunām. Toreiz nebiju viena. Nogurums paloja manu draugu un darbabiedru asinsritē, tas bija pārņēmis visus kultūras pārmaiņu aģentus, kas bija iesaistīti svarīgās pēcmaidana pārveidēs. Mūsu ķermeņos, likās, plūda nevis asinis, kas piegādātu orgāniem skābekli, bet indīgs melna izmisuma šķidrums. Likās, ka visas mūsu pūles ir bijušas veltas. Izdegšana bija kļuvusi par kopsaucēju daudziem no manas paaudzes.

"Vadoties pēc rezultātiem, kas pēdējo dienu, nedēļu, mēnešu un gadu laikā iegūti ar pārdomām, sarunām, kafijām, vīniem, pasēdēšanām, dzerstiņiem, diskusijām, sarakstēm mesendžerī, prātojot šausmīgas popmūzikas pavadījumā, prātojot labas popmūzikas pavadījumā, ar prognozēm, pierunāšanām, sašutumiem, vilšanos un valdzinājumu, lūk, ko es vēlos pateikt. Mēs visi esam ļoti noguruši. Piedodiet mums," es toreiz uzrakstīju un pēc tam izlasīju daudz komentāru no citiem, kas izjuta to pašu sāpi.

2022. gada aprīlis sākās ar fotogrāfijām no Bučas, kas nupat bija atbrīvota no krievu okupācijas. Kļuva pilnīgi skaidrs, ka līdz šim mēs maz esam zinājuši par sāpēm, nogurumu, izmisumu, niknumu un tumsu, kas tagad bija ienākusi mūsos uz visiem laikiem. "Mēs vairs nekad tā pavisam neatpūtīsimies," teica mana draudzene. "Mūs gaida tik daudz darba."

Nogalināto līķi, kas uz muguras sasietām rokām gulēja reiz miermīlīgās Kijivas priekšpilsētas ielās, bija kļuvuši par uzskatāmu – ne pirmo un ne pēdējo – ilustrāciju tam, kādā karā ir devusies Krievija. Es domāju par tiem katru dienu līdz ar kapiem Izjumā, līdz ar stāstiem par cilvēkiem – dzīviem un mirušiem – okupētajā Mariupolē, līdz ar reportāžām par spīdzinātavām Hersonas apgabalā, līdz ar krievu izmocīto, apšaudīto un aizdedzināto kviešu lauku fotogrāfijām.

2023. gada aprīlī es rakstu šo tekstu ar sīkās suķēs salauztu sirdi, kas, šķiet, vairs nekad nebūs salīmējama. Šķiet, nav, ko salīmēt. Gada sākumā Kijivā mēs apglabājām mūsu draugu – montāžas režisoru, melomānu, neticami lielisku tēvu un vīru, kurš bija aizgājis bojā Soledarā. Tagad Ļvivā glabājām kulturologu, tulkotāju un filozofu, kas bija kritis Bahmutā. Starp šiem diviem notikumiem pagājuši trīs mēneši, lai gan Vitja un Jevhens bija krituši 30. un 31. decembrī. Starp šiem diviem notikumiem vārdi bija sākuši zaudēt savas nozīmes, valoda slēpās nogurušās apziņas pažobelēs un rakstīšanai vairs nebija ne vismazākās jēgas. Starp šiem diviem notikumiem bija notikusi priecāšanās un sērošana, sirsnīgas sastapšanās un mokošas atvadas. Starp šiem diviem notikumiem bija daudz nāves un daudz dzīvības.

Šī pieredze nepakļaujas vispārināšanai, tā ir tikai nospiedums, kuru veidojusi mana personiskā, ik sekundi notiekošā kara piedzīvošana.

Vai es varu teikt, ka esmu ļoti nogurusi?

Citi ir noguruši vēl vairāk. Mammas un vecmāmiņas ar bērniem, kas pārcieta aukstās februāra dienas un naktis uz robežām; vīrieši un sievietes, kas nezināja, vai pēc evakuēšanās satiks savus mīļos; tie, kas smēla izkusušu sniegu un zem klajas debess gatavoja ēdienu uz improvizētiem ugunskuriem; tie, kas apšaudīti brauca no okupētajām pilsētām; tie, kas glabāja savus mirušos tuviniekus. Tie, kas izraudāja, izdejoja, izraudāja savu palikšanu bāreņos. Tie, kas pieņēma svešus cilvēkus savās mājās, viņus apčubināja un paēdināja. Tie, kas diendienā domā par to, kā vēl palīdzēt.

Kara pieredze mūs piespiež maksimāli iekļauties realitātē, visviens, ko mēs saprotam ar šo vārdu. Mūsu āda it kā kļūst neredzama, un aizsargbarjeras, kuras, šķiet, vēl tikko nostiprināja evolūcijā izstrādājušies mehānismi, krīt no pat vismazākajiem tumsas pieskārieniem.

Taču šie pieskārieni nav sākušies vakar, un sākums nav arī 2022. gada 24. februāris vai 2014. gada pavasaris, kad Krievija patiesībā iebruka Ukrainā.

Gandrīz vienmēr, braukdama no Kijivas uz Ļvivu ar mašīnu, es aiz Dubnas pilsētiņas nogriežos no šosejas pa neuzkrītošu, bruģētu ceļu. Tas ved starp laukiem un pakalniem, reizēm koši zaļiem, reizēm netīri brūniem – atkarībā no tā, kādā gadalaikā esmu ieradusies. Abās ceļa pusēs ir zīme, uz kuras rakstīts: "Karātavu kalna mežos Kļiščihas ciema virzienā vācu iebrucēji nošāva Dubnas, Verbas un Ostrožecjas rajonu ebreju tautības personas… Trīs bedres, kas bija četrus metrus dziļas, aizņēma 900 kvadrātmetru platību. Valsts Ārkārtējā komisija 1944. gadā konstatēja, ka upuri guļ ar seju uz leju sešās kārtās līdz 21 rindai katrā. Visas kārtas nobērtas ar hlorkaļķiem. Nošauto skaits sasniedz 6000 personu."

Ierastās ainavas mums nepieder – un nekad patiešām nav piederējušas. Daudzas no tām, īpaši Ukrainā, ar okupācijas pieredzi Otrā pasaules kara un tagadējā kara laikā slēpj nevainīgo līķus vai atmiņas par tiem. Par to jau ir daudz uzrakstīts un nedaudz mazāk izlasīts, taču pēc 24. februāra šīs ainavas – pat fotogrāfijās – nevar pieredzēt citādi. Katra ķermeņa šūna tagad atsaucas uz katru kairinājumu: "trīs bedres", "guļ ar seju uz leju", "kaļķi", "nošauti".

Mēs – ne tikai Ukrainā, bet arī ārpus tās – daudz runājam par šo karu Otrā pasaules kara terminos, jo mums šķiet, ka pēc tā beigām iestājās totāls taisnīgums upuriem, closure, atmiņas politika un izlīguma politika. Kaut kādā mērā tā tiešām ir: tādēļ mēs nemitīgi piesaucam Nirnbergas prāvu un cenšamies analizēt to, kas notika tiesas zālē un aizkulisēs; tādēļ daudz runājam par to, kā Vācija izstrādāja un ieviesa prakses, kas neļāva aizmirst nacisma noziegumus. Tomēr, runādami par mūsu karu Otrā pasaules kara mentālajā ietvarā, mēs esam būtiski ierobežoti (vispār jau tā ir vienmēr, kad jebkāds sarežģīts fenomens tiek salīdzināts ar citu), un tā ir arī tādēļ, ka šāda saruna mums dod tukšas cerības, nevis iemeslu sākt domāt: vai šis taisnīgums iestājās visiem? Vai pārmaiņas, ko Otrā pasaules kara beigas izprovocēja humanitāro tiesību, cilvēktiesību aizsardzības un taisnīguma izpratnē, patiesi bija visaptverošas pasaules mērogā?

Arvien biežāk, domājot par valsts atjaunošanu pēc uzvaras, mēs gan publiskās, gan privātās sarunās pieminam "pēckara" pieredzi. Tomēr kas patiesībā ir šis "pēc kara"? Vai kaut kas tāds patiesībā eksistē? Vai tas attiecas tikai uz periodu pēc 1945. gada? Kari dažādās pasaules malās notika pirms un pēc 1945. gada, un par daudziem no tiem mēs zinām ļoti maz. Apmēram tikpat, cik no savām atmiņām nogurušie aculiecinieki, šo aculiecinieku mazbērni un ainavas, kas ir viņiem apkārt, zina par mūsu karu.

Nobela prēmijas laureāte Annija Erno savā autobiogrāfiskajā romānā "Gadi" intīmās un vienlaikus daudziem (ne visiem, un šo savas ekskluzivitātes apziņu Erno ar katru lappusi audzē arvien lielāku) kopīgās detaļās izpēta toskait franču vidusšķiras – pie kuras viņa pieder – intelektuālo ceļu.

Peldot pa desmitgadēm – no divdesmitā gadsimta četrdesmito beigām līdz divtūkstošo sākumam – Erno atkal un atkal atgriežas pie ēdamgalda un sarunām, kas pie tā risinājās. Pusdienas ar stāstiem, kuros bija visiem klātesošajiem kopīgs "bada un baiļu" fons un kuri tika izstāstīti ar "mēs" un citu bezpersonisku vietniekvārdu palīdzību, mijās ar sarunām par to, kurš pirmais aizlidos līdz Mēnesim, nostalģiskām atmiņām un nevēlēšanos "maitāt gaisotni ar Alžīrijas tēmu". Līdz ar pārticības un konsumerisma ēras sākumu visiem sāka izskatīties, ka nākotne būs gaiša. Pēc 1968. gada maija visus pārņēma šaubas: "Mums bija jāzina viss par planētu, okeāniem, slepkavību Briēanartuā. Mēs bijām iesaistīti katrā cīņā: Čīle, Kuba, Vjetnama, Čehoslovākija." Tad pagātne sarunās pie galda izzuda un sāka mājot dokumentālajās filmās, ko rādīja televīzija, un personiskajās ģenealoģijās, savukārt priekšplānā iznāca tagadne un pārmaiņas, par kurām bija jācīnās.

Taču šīs pārmaiņas, kā izrādījās, nes līdzi neizbēgamu atbildību, konsekvenci, pastāvību, uzstājību un nepiekāpību. Tā radās apjausma, ka pasaule nav tik brīnišķīga, kā bija šķitis. Tā radās sajūta, ka globāli kaut kas nav kārtībā un, iespējams, labāk nekļūs. Tā mūsos iemājoja nogurums.

Nogurums, kas kļuva par lielu tēmu medijiem desmito gadu beigās un divdesmito sākumā. "Paaudzes nogurums", "Kādēļ mileniāļi visu laiku ir tik pārguruši?", "Kā mileniāļi kļuva par izdegušo paaudzi?" mediji kliedz no pirmajām gūgles meklētāja rezultātu lapām un iesaka visiem vienkārši labi izgulēties. "Mēs esam norakstīts materiāls, taču mums jākļūst par labu mēslojumu turpmākajām paaudzēm," man savukārt saka cita draudzene, kura pašlaik strādā tieši pie ukraiņu kultūras melnā cauruma centra. "Vai jums izrakstīt vajadzīgo recepti?" man ironiski apjautājas terapeite.

Tomēr pret šo nogurumu, kurš kādu sagūstīja divdesmitā gadsimta vidū, kādu – divdesmit pirmā sākumā un vēl kādu – 15. gadsimta beigās, nav nekā, ko pārdotu aptiekās ar recepti vai bez. No tā nevar noslēpties, nevar atpūsties dabā (savus stāstus čukst ainavas, atceraties?), no tā nevar tikt vaļā pļāpājot vai noklusējot. Saaužoties ar tumsu, kurā pasaule grimst kopš savas rašanās dienas, tas pāraug un kļūst par kaut ko citu.

"Nespēju iztēloties, kā es izturētu to, ko esat izturējuši jūs," man saka viena pieaugusi Rietumeiropas fonda funkcionāre, steigšus atvadīdamās no manis pēc nepatīkamas (galvenokārt viņai) sarunas par to, ka daudzinātā eiropeiskā kontinuitāte tagad ir drīzāk apgrūtinošs, nevis atvieglojošs apstāklis. "Jūs nespējat iztēloties, ko patiesībā spējat," atbildu es.

Kāda ir pasaule aiz cilvēka pārguruma robežas? Šobrīd, divtūkstoš divdesmit trešā gada nežēlīgākajā mēnesī, nogurums un izdegšana, šķiet, palikuši tālā pagātnē; plānošanas apvāršņi sašaurinājušies līdz mūsu soļu platumam, toties atklājušās jaunas spējas: adaptēšanās, elastīgums, rūpēšanās, uzmanīgums pret miljoniem netaisnību, kas notikušas ilgi pirms mūsu piedzimšanas, līdzjūtība un sēras, sāpes un mēģinājums tās pārvarēt. Kāds dala savu dienu divdesmit minūšu nogriežņos: kafija–saģērbties, izvest ārā suni, nesajaukt stāvus, nomazgāt traukus, paskatīties pastā (secība var mainīties). Kāds apkraujas ar darbiem līdz ausīm, lai nebūtu laika asarām. "Vispirms es uzlieku skābekļa masku sev, tad bērnam un tad atbildu uz e-pastiem," man stāsta vēl viena gudra draudzene. Kāds – piemēram, es – uzturas starp gudrākiem cilvēkiem, lai tad kā izbijis pīpmanis aplīmētos ar viņu viedokļiem, jautājumiem, šaubām un noskārtām un nodzīvotu vēl vienu dienu.

Un pēc tam vēl vienu. Un pēc tam vēl vienu. Tā paiet aprīlis. Un vasara mūs pārsteigs.

No ukraiņu valodas tulkojusi Māra Poļakova