Raimonds Staprāns. Vientuļā vakara jūras ainava (2003). No Nacionālā mākslas muzeja krātuves.
Septiņpadsmito reizi Cēsu Mākslas festivāls atskatās pagātnē, pieskaras tagadnei un prognozē nākotni
No 15. jūlija līdz augusta vidum par Latvijas laikmetīgās kultūras galvaspilsētu kļūst Cēsis. Salikums «sena Hanzas pilsēta un laikmetīgā māksla» vienmēr ir intriģējošs.
Ikonas un ainavas
Lai nu kurp, bet uz Cēsu Mākslas festivālu (CMF) jādodas ar vaļā acīm un vaļā sirdi — kopš pirmsākumiem te darītas aizraujošas, negaidītas un nepārbaudītas lietas. Vizuālās mākslas sadaļas galvenā kuratore Daiga Rudzāte uzsver: «Festivāla vizuālo programmu cenšamies veidot tā, lai būtu pārstāvēta zināma mākslas ikona, atklāta aktuālā ainava un piedevām parādīts kāds one-man show.»
Ikonas loma šogad atvēlēta gleznotājam Raimondam Staprānam — drīz svinēsim viņa simtgadi, un izstāde Pārāk tuvu, pārāk tālu, kas notiks Cēsu Izstāžu namā, būs kā jubilejas ievadījums. «Viņš vienmēr atradies starptelpā — starp Kalifornijas skolas gaisu un gaismu un mūžīgo atskatu uz Latviju,» saka Rudzāte. Izstādes kuratore Maija Rudovska un māksliniece Līga Spunde arī iekārtojuma arhitektūrā atklāšot šo starptelpu — ne tikai starp divām pasaules daļām, bet arī starp Raimonda Staprāna divām mākslas stihijām — glezniecību un teātri. (Atcerēsimies, ka tieši viņš sarakstījis lugas par Latvijas vēstures krustceļiem Četras dienas jūnijā un Gūsteknis pilī, ar kurām polemizē repertuārā esošais Dailes teātra iestudējums Kur pazuda valsts.)
