Ko darīt ar šo bagātību?

Kopā ar VFS Films studijas videosērijas Mēs darām tā varoņiem meklējam veidus, kā visi kopā varam dzīvot videi draudzīgāk. Sērija top ar Latvijas Vides aizsardzības fonda atbalstu 

No nākamā gada tekstila atkritumu šķirošana Eiropas Savienībā būs obligāta. Taču mēs varam samazināt to daudzumu, rūpējoties par atkārtotu apriti

Tērpi turpina dzīvot

Liepājas teātris ik gadu iestudē vidēji 10 izrādes un koncertus. Katram top jauni tērpi. Bet kas ar tiem notiek, kad izrādes mūžs beidzas? Tie turpina dzīvot. Īsā ekskursijā pa kostīmu noliktavām pavada Liepājas teātra tehniskās direktores asistente Kristīne Bernarde.

Kad izrādi izņem no repertuāra, kostīmu mākslinieks izvērtē katra tērpa stāvokli. Ņemot vērā nolietojumu, izlemj to utilizēt vai saglabāt. Tos kostīmus, no kuriem nolemts atbrīvoties, piedāvā tautas teātriem vai profesionālajām vidusskolām, kas tos izmanto par izejmateriālu. 

Tērpus izvieto divās kostīmu noliktavās — sieviešu un vīriešu —, kas atgādina milzu skapi. Apģērbi glīti sakārtoti uz pakaramajiem. Visi sadalīti pa kategorijām — jakas pie jakām, žaketes pie žaketēm, kažoki pie kažokiem. Krājumos glabājas pat kostīmi no pagājušā gadsimta 30. gadiem. Cik to pavisam ir, nav zināms. «Kādreiz katrā kostīmā iešuva zīmītes ar numerāciju. Bija speciālas klades, kurās ierakstīja šos numurus,» stāsta Bernarde. Tagad visus tērpus safotografē un kopā ar aprakstiem saglabā izrāžu arhīva mapēs, speciāli neuzskaitot. 

Atsevišķā telpā glabājas atgriezumi, kas palikuši pāri. «Mēs vienmēr rūpīgi aprēķinām, cik daudz auduma nepieciešams, tomēr ne vienmēr to iespējams tik precīzi izdarīt,» skaidro Bernarde. Vēl kastēs salikti žabo, uzroči un citi tērpu aksesuāri, arī apavi. Rekvizītu noliktavā glabājas somas. 

Ko ar visu šo bagātību dara? Auduma atgriezumus izmanto repertuāra izrāžu tērpu atjaunošanai, ja rodas kāda ķibele vai lomu sāk spēlēt dublants. Kostīmu mākslinieki šeit ielūkojas arī gadījumos, kad jaunas izrādes tērpam nepieciešama kāda detaļa vai jāšuj neliels apģērba gabals, piemēram, priekšauts.

Izejmateriālus meklē arī noliktavās, kur glabājas gatavie tērpi no agrāko laiku izrādēm. Taču tos nekad neizmanto tieši tādus, kādi tie ir. Vai nu pāršuj, pielāgojot konkrēta aktiera augumam, vai pārkrāso. Citreiz lieto tikai kādu daļu. Dažreiz tos izmanto kā rekvizītus, piemēram, ainās, kur žauj veļu vai nepieciešams pilns skapis ar drēbēm, vai čemodānā krāmē apģērbu. 

Kostīmus iznomā arī kinostudijām filmēšanai. Tie redzami, piemēram, Annas Vi­dulejas Homo novus, kam epizodes filmēja Liepājā. Pirms gadiem desmit tērpus izīrēja arī privātpersonām. Taču tas nav bijis rentabli kaut vai tāpēc, ka pēc katras nomas reizes kostīms jānes uz ķīmisko tīrītavu.

Starp citu, šujot jaunus tērpus, kostīmu mākslinieki izejmateriālu meklē arī lietotu apģērbu veikalos. Dažreiz lūdz sabiedrības iesaisti. Piemēram, izrādei Latviešu raķetes bija nepieciešami astoņi pižiki — jaunu izgatavošana prasītu daudz resursu. Tāpēc sociālajos tīklos aicināja tādus atdot, ja mājās glabājas nevajadzīgi. Atsaucība bija liela.

Ināra Sīle savam lupatdeķim saplēsusi izbalējušus aizkarus un padilušu segas pārvalku. «Jo raibāk, jo labāk,» viņa saka.
Foto — Ilze Šķietniece

Iesācēju darbiņš

Pēcpusdienā, apdarījusi dārza darbus, bārteniece Ināra Sīle sēžas stellēs un turpina aust lupatdeķi. Kas tas tāds? Paklājs, kuru auž nevis no vilnas vai kāda cita materiāla pavedieniem, bet no strēmelēs sagrieztiem audumiem. Saukts arī par lupatnieku, lupatu deķi, kokoru deči, grīdsegu, grīdceliņu, celeni un tepiķi.

Tā kā Inārai steļļu pašai mājās nav, viņa izmanto tās, kas atrodas vietējā kultūras namā, kur viņa strādā. Sieviete darbojas arī tautas lietišķās mākslas studijā Kamolītis. 

Lupatdeķi ir labs variants, kā mājas tekstilam dot otro dzīvi. Tos parasti darina no padilušiem palagiem, segu pārvalkiem un biezajiem aizkariem. Krāsai nav nozīmes. «Jo raibāk, jo labāk,» uzskata Ināra un rāda maisus ar izejmateriāliem, ko kolektīva dalībnieces sanesušas no mājām. Kam vajag, tas var izmantot. 

Visvairāk laika un roku spēka prasa sagatavošanās. Pirms aušanas tekstilmateriālus saplēš piecus centimetrus platās strēmelēs. Daudzums atkarīgs no tā, cik garu lupatdeķi plāno aust. Pēc tam tikai atliek sēsties stellēs. «Tad gan iet ātri,» piebilst Ināra.

Viņa Kamolītī ir nepilnu gadu un patlaban darina savu otro lupatdeķi. Tas ir viens no darbiem, ar ko parasti sāk apgūt aušanas prasmi. «Nevarēju iedomāties, ka savā mūžā kādreiz audīšu,» viņa atzīstas, kaut ar rokdarbiem nav uz «jūs». Jaunībā daudz adījusi un tamborējusi, bet vēlāk pārtraukusi. Mākslas studijā iesaistījās tāpēc, ka «pensionāram taču vajag kaut ko darīt — ar rokām».

Redzot, ko prot citas kolektīva dalībnieces, Ināra savas prasmes vērtē ļoti pieticīgi. Ar apbrīnu rāda vilnas segas, lina pirtsdvieļus, galdautus un citus rokdarbus, kas izvietoti blakus telpā. To vidū ir arī metrus piecus gari lupatdeķi. Ļoti smalki izausti, sarkano toņu joslas raisa asociācijas ar saulrietu. Autores tos izlikušas pārdošanā.

Bet Ināra savu pirmo lupatdeķi izmanto pati. «Uzliku uz mūrīša, kur sēžu,» viņa saka. Otro grib dāvināt. Jāpabeidz ar steigu, jo nedēļas nogalē — 13. un 14. aprīlī — gaidāms pasākums Satiec savu meistaru, un tad stellēm jābūt brīvām. «Lielas mākslinieces audīs Bārtas brunčus,» piebilst rokdarbniece.

«Mēs vispār neizmantojam jaunus materiālus!» par savu zīmolu pārliecinoši saka igauņu modes māksliniece Rēta Ausa.
Foto — Aija Pastore

Apģērbu aprite

Igauņu modes dizainere Rēta Ausa veido stilīgus apģērbus no auduma pārpalikumiem. Taču kopā ar komandu viņa radījusi arī metodi, kas palīdz ieviest aprites ekonomikas principus lielajiem apģērbu ražotājiem. 

Rētas izstrādātā metode Upmade paredz, ka no ražotājiem ievāc datus gan par rūpnīcu radīto ietekmi uz apkārtējo vidi, gan par pāri palikušajiem tekstila atkritumiem. Pēc tam tiek aprēķināts, cik daudz jauna apģērba no šī materiālu apjoma vēl būtu iespējams saražot. «Šobrīd mēs izstrādājam arī digitālu risinājumu, kas palīdzēs sistēmu ieviest vienkāršāk,» viņa stāsta. Patlaban komanda dodas pie rūpniekiem visā pasaulē, lai ierādītu aprites ekonomikas principus.

Darbs ar tekstila atlikumiem prasa citādu dizainera pieeju. «Mans radošais process ir nedaudz atšķirīgs. Pat ja es vēlos šūt skaistas kleitas ar ziediem, varu to darīt tikai tad, ja man piegādā tādu audumu. Jo es nedošos uz veikalu un nepirkšu jaunu! Var teikt, ka tas ierobežo, bet man patīk šādi strādāt. Tas ir izaicinājums,» stāsta igauniete.

Kādu padomu dizainere dotu ikvienam drēbju valkātājam un modes entuziastam, kurš vēlas pagarināt apģērbu mūžu un izdarīt zaļākas izvēles, pērkot jaunu? «Kombinējiet! Lielākoties jūsu pašu garderobē ir daudz dažādu apģērbu variantu. Uztveriet savu stilu rotaļīgāk,» saka Rēta. Ja kaut kā patiešām trūkst, sarīkojiet stila dienu kopā ar draugiem. Dodieties uz lietotu apģērbu veikalu un pielaikojiet visdažādākās drēbes.

Savulaik dizainere daudz strādājusi par stilisti dažādiem preses izdevumiem Igaunijā un joprojām ir kostīmu māksliniece teātra izrādēm un filmām. «Kad strādāju par stilisti, mans pienākums bija doties uz veikaliem un meklēt vajadzīgos apģērbus. Beigās man tas apnika! Tāpēc droši varu dot šādu padomu — ja jums šķiet, ka kaut kas noteikti ir jāpērk, aizejiet un pielaikojiet iecerēto apģērbu. Turklāt ne tikai vienu, bet cik vien sirds vēlas! Ja piemērīsit 23 kleitas, ir liela iespēja, ka attapsities — mājās jau ir līdzīga. Un beigās neko vairs negribēsies pirkt.»